Jānis Brūns
Kā atgūt savas emocijas un spēku caur piedošanu un atvērtību
Transformācijas kursa otrajā nedēļā dalībniekiem ir jāraksta procesu pabeigšanas vēstule. Tā ir vēstule, kur raksta ar nevadošo roku, katram no vecākiem. Šis ir ārkārtīgi dziedinošs veids, kas ļoti dziļi transformē apziņu un emocijas. Tas ir veids, kā mēs aizejam līdz savai zemapziņai un plus vēl rakstot ar nevadošo roku - tas aktivizē smadzenēs tās daļas, kas atbild par intuitīvajām darbībām.
Parasti daudzi kursa dalībnieki pēc tam dalās, ka tā tikai liekas - vienkārši, kas tad tur - uzrakstīt vēstuli! Bet - nē, nevar! Vienai daļai ir vienkārši bloks - nu nevar uzrakstīt! Otrai daļai - vienkārši gāžas ārā emocijas.
Kāpēc ir pretestība jeb bloks (atlikšana) rakstīt? Visbiežākais iemesls - bailes atvērties savām emocijām, bailes sevi just, jo tas nozīmē, ka, ja es atvēršos šeit, tad man būs jāatveras arī visās pārējās dzīves jomās. Manās attiecībās ar bērniem, es vairs nevarēšu ar savu ego tēlot to, ko esmu tēlojis visus šos gadus, es vairs nevarēšu tēlot darbā, mājās. Un man liekas, ka, ja es būšu atvērts un ievainojams, tad cilvēki mani izmantos. Tāpēc, ka ir asociācija, ka emocijas un sirds atvērtība ir iemesls, kāpēc mani sāpināja. Tomēr, tas nav iemesls, kāpēc Tevi sāpināja. Iemesls drīzāk ir Tavu robežu neesamība un sava spēka neapzināšanās.
Tas cilvēks, kurš apzinās savu spēku un savas robežas - viņam nav problēmu arī pateikt “nē” un aizsūtīt visus dārzā un vienkārši pateikt move on. Tas ir cilvēks, kurš zina, ka viņa 20 dolāru banknote ir joprojām 20 dolāru vērta, pat, ja tā ir samīcīta, sarullēta vai iemesta miskastē. Tā joprojām ir 20 dolāru vērta, tās vērtība nav samazinājusies.
Mums bija tāds brīdis dzīvē, kur mēs to nezinājām un bija cilvēki, kuri to izmantoja, bet tādi nav visi. Viņi to izdarīja tāpēc, lai Tu vienā dienā pieceltos un apzinātu to, ka - bāc, es atdevu savu spēku! Un kas man tagad ir jādara, lai savu spēku paņemt atpakaļ? Ā, jāraksta vēstule, ok! Jāelpo, ok! Būs vēl piedošanas process, kuram būs jāiet cauri, Ok!
Parasti daudzi kursa dalībnieki pēc tam dalās, ka tā tikai liekas - vienkārši, kas tad tur - uzrakstīt vēstuli! Bet - nē, nevar! Vienai daļai ir vienkārši bloks - nu nevar uzrakstīt! Otrai daļai - vienkārši gāžas ārā emocijas.
Kāpēc ir pretestība jeb bloks (atlikšana) rakstīt? Visbiežākais iemesls - bailes atvērties savām emocijām, bailes sevi just, jo tas nozīmē, ka, ja es atvēršos šeit, tad man būs jāatveras arī visās pārējās dzīves jomās. Manās attiecībās ar bērniem, es vairs nevarēšu ar savu ego tēlot to, ko esmu tēlojis visus šos gadus, es vairs nevarēšu tēlot darbā, mājās. Un man liekas, ka, ja es būšu atvērts un ievainojams, tad cilvēki mani izmantos. Tāpēc, ka ir asociācija, ka emocijas un sirds atvērtība ir iemesls, kāpēc mani sāpināja. Tomēr, tas nav iemesls, kāpēc Tevi sāpināja. Iemesls drīzāk ir Tavu robežu neesamība un sava spēka neapzināšanās.
Tas cilvēks, kurš apzinās savu spēku un savas robežas - viņam nav problēmu arī pateikt “nē” un aizsūtīt visus dārzā un vienkārši pateikt move on. Tas ir cilvēks, kurš zina, ka viņa 20 dolāru banknote ir joprojām 20 dolāru vērta, pat, ja tā ir samīcīta, sarullēta vai iemesta miskastē. Tā joprojām ir 20 dolāru vērta, tās vērtība nav samazinājusies.
Mums bija tāds brīdis dzīvē, kur mēs to nezinājām un bija cilvēki, kuri to izmantoja, bet tādi nav visi. Viņi to izdarīja tāpēc, lai Tu vienā dienā pieceltos un apzinātu to, ka - bāc, es atdevu savu spēku! Un kas man tagad ir jādara, lai savu spēku paņemt atpakaļ? Ā, jāraksta vēstule, ok! Jāelpo, ok! Būs vēl piedošanas process, kuram būs jāiet cauri, Ok!
Emocijas ir visiem cilvēkiem, un tās ir vajadzīgas, lai Tu pieredzētu laimīgāku dzīvi. Ja Tu apspied vienu emociju, apspiežas visas, jo emocija nav viena, emocija ir enerģijas plūsma, kā tīrs, balts ūdens. Ja es apspiežu ūdeni vienā vietā, viņš apstājas visās vietās.
Tas nozīmē, ka savas emocijas apspiest nedrīkst, tas nav izdevīgi tāpēc, ka tad Tu ej pa dzīvi kā pagale - Tu neko nejūti, nav reljefa nekam. Tu esi ar bērniem - Tev pofig, Tu esi ar savu mīļoto cilvēku - Tev pofig, Tu neko nejūti, jo viss ir tā aizspiests, aizcietināts, ka nav nekādas sajūtas. Un šis ir ir tas, kas ver vaļā. Mēs atgriežamies spēkā caur to, ka mēs izglītojam sevi, caur to, ka mēs atļaujam sev just un patiesībā to sajūtam, saprotam tikai pēc tam, kad pamanām, ka ir daudz, daudz vieglāk.
Un vēl var būt, ka Ego prātam var likties, ka, ja es piedošu viņiem, tas nozīmē, ka būs netaisnīgi. Ir taču dažreiz tā, ka negribās piedot, jo liekas, tad viņi vinnēs, vai ne? Mums - nē, bet Ego gribas, ka viņam ir taisnība! Ego asociē sevi tikai ar personību un tā personība ir ļoti maza cilvēka apziņas daļa, nenormāli maza.
Un vēl var būt, ka Ego prātam var likties, ka, ja es piedošu viņiem, tas nozīmē, ka būs netaisnīgi. Ir taču dažreiz tā, ka negribās piedot, jo liekas, tad viņi vinnēs, vai ne? Mums - nē, bet Ego gribas, ka viņam ir taisnība! Ego asociē sevi tikai ar personību un tā personība ir ļoti maza cilvēka apziņas daļa, nenormāli maza.
Dzīves Virsotnē mēs ejam uz dvēseli lielo, uz Garu un tas ir bezgalīgs, tā ir bezgalīga iespēja. Bet Ego ir mazs sūdiņš un cilvēki viņu sargā. Tas ir tik smieklīgi. Ego liekas, ka tad viņš zaudēs, tad nebūs taisnīgums. Justice will not be served. Bet tā nav!
Zaudētājs ir tas, kurš nepiedod. Sanāk tas cilvēks, kurš tur sevī joprojām vecās emocijas, aizvainojumu, dusmas,viņš būtībā pats dzer indi un gaida, kad otrs nomirs. Jo cilvēkam esot dusmīgam nepārtraukti izdalās vesela rinda stresa hormonu (kortizols, adrenalīns u.c.), viņa nervu sistēma ir nospriegota, viņš ir uzvilkts un visi viņu kaitina - citi cilvēki kaitina, autovadītāji kaitina, bērni kaitina, tur mūzika pa skaļu, gaisma par spilgtu. Visu laiku ir kaut kādas neapmierinātības, tāpēc, ka viņi dziļi iekšā nav apmierināti ar sevi, ar to daļu, kura tika reiz sāpināta un viņi ir izmisumā.
Tā kā reiz ASV psihologs Maršals Rozenbergs (Marshall Rosenberg) ir teicis - viņš nekad nedzird cilvēkus, kuri ir aizvainoti vai apvainoti, viņš vienkārši dzird cilvēku saucienu pēc palīdzības, kur viņiem ir neapmierinātas vajadzības. Nav apmierinātas vajadzības pēc mīlestības, apskāviena, klusuma, telpas, pamatvajadzībām. Un tad cilvēks kļūst neapmierināts un sāk dusmoties vai baidīties un aiziet upura stāvoklī (tā ir tīrākā upura domāšana).
Tā kā reiz ASV psihologs Maršals Rozenbergs (Marshall Rosenberg) ir teicis - viņš nekad nedzird cilvēkus, kuri ir aizvainoti vai apvainoti, viņš vienkārši dzird cilvēku saucienu pēc palīdzības, kur viņiem ir neapmierinātas vajadzības. Nav apmierinātas vajadzības pēc mīlestības, apskāviena, klusuma, telpas, pamatvajadzībām. Un tad cilvēks kļūst neapmierināts un sāk dusmoties vai baidīties un aiziet upura stāvoklī (tā ir tīrākā upura domāšana).
Tie cilvēki, kuri ir agresīvi un viņiem liekas, ka viņi ir baigi spēcīgi, tie patiesībā ir lielākie upuri, dzīves upuri. Viņiem liekas, ka viņi ir baigi spēcīgi un agresīvi un visiem jāmāca, kā vajag, jo viņi ir vislabākie. Bet viņi ir vispilnīgākie upuri, tāpēc, ka viņus kontrolē citi cilvēki. Viņus kontrolē ārējie apstākļi. Kaut kas ārā noskan, viņš atkal sāk dusmoties. Atkal kaut kas ārā noskan, viņš atkal sāk dusmoties, kaut kas nozvanīja un viņš sāk baidīties. Viņš ir kā lelle, ko dzīve vienkārši rausta, un viņam ar Ego mazo prātiņu liekas, ka viņš tur baigi spēcīgais, varenais.
Cik paradoksāli - patiesībā ir otrādi. Tajā brīdī, kad mēs atlaižam visas tās traumas atlaižam, dusmas, bailes, emocijas, Tu attīries apziņā, un sāc arvien vairāk un vairāk saprast to, ka paliek vieglāk, jo es tagad vismaz zinu, kurā virzienā skatīties, kas notiek.
Lūk, un Tu esi brīvs! Pat, ja kāds Tavu darbu nokritizē - nav gana labi uztaisīts, Tu jūties labi un atbildi - jā, varbūt es neuztaisīju tā kā Tu biji iedomājies, bet tas jau mani nepadara par vainīgu, tas mani nepadara par ne gana labu, par stulbu vai vēl kaut ko. Jā, paldies par norādi. Es to ņemšu vērā, izlabosim. Viss kārtībā.
Vai arī, ja kāds Tevi kritizē - Ohh, my God, šis cilvēks vēl ir bērnā. Ar mani šobrīd runā pusaudzis, tāpēc man ar viņu nav jēgas strīdēties. Man ir jārunā ar bērnu. Saprotiet - tad, kad mēs pieaugam paši, mēs redzam sev apkārt bērnus pieaugušos ķermeņos - apkārt staigā 7 gadīga meitene 40 gadīgā ķermenī, 12 gadīgs puika 38 gadus vecā ķermenī. Tu to sāc redzēt un vienkārši vairs neņem nopietni šos cilvēkus tad, kad viņi izpaužas caur šo ievainoto, sāpināto prizmu.
Lūk, un Tu esi brīvs! Pat, ja kāds Tavu darbu nokritizē - nav gana labi uztaisīts, Tu jūties labi un atbildi - jā, varbūt es neuztaisīju tā kā Tu biji iedomājies, bet tas jau mani nepadara par vainīgu, tas mani nepadara par ne gana labu, par stulbu vai vēl kaut ko. Jā, paldies par norādi. Es to ņemšu vērā, izlabosim. Viss kārtībā.
Vai arī, ja kāds Tevi kritizē - Ohh, my God, šis cilvēks vēl ir bērnā. Ar mani šobrīd runā pusaudzis, tāpēc man ar viņu nav jēgas strīdēties. Man ir jārunā ar bērnu. Saprotiet - tad, kad mēs pieaugam paši, mēs redzam sev apkārt bērnus pieaugušos ķermeņos - apkārt staigā 7 gadīga meitene 40 gadīgā ķermenī, 12 gadīgs puika 38 gadus vecā ķermenī. Tu to sāc redzēt un vienkārši vairs neņem nopietni šos cilvēkus tad, kad viņi izpaužas caur šo ievainoto, sāpināto prizmu.
Tā ir brīvība - Tu vairs necepies, Tu nebesies, jo Tu redzi īstenību - to, ka viņš tagad runā no ievainota bērna. Viss, ko es varu darīt, ir vienkārši tēlot mīlošu pieaugušo - Labi. Jā, Tev taisnība!
Ego nav viegli to visu darīt. Tad, kad cilvēks asociē sevi ar to personības daļu, to mazo, mazo, sūdaino personības daļu, kas neko nenosaka šajā dzīvē, vispār neko. Viņai tikai liekas, ka viņa visu nosaka. Cilvēks dzīvo ilūzijā, kā tāds zirgs ar klapēm, un viņš brīnās, kāpēc viņam dzīvē nenotiek lietas. Tāpēc, ka viņš dzīvo no tās mazās daļiņas, bet ir paredzēts dzīvot ar visu to lielo.
Bet, kad Tu joprojām show up - piemēram, ierodaties uz kursa (Transformācijas kurss) nodarbībām un turpini darīt (iet izaugsmē) - tas ir raksturs, tā ir gribēšana, un es (Jānis Brūns) to ļoti, ļoti novērtēju, jo vāji cilvēki to nevar izdarīt!
Bet, kad Tu joprojām show up - piemēram, ierodaties uz kursa (Transformācijas kurss) nodarbībām un turpini darīt (iet izaugsmē) - tas ir raksturs, tā ir gribēšana, un es (Jānis Brūns) to ļoti, ļoti novērtēju, jo vāji cilvēki to nevar izdarīt!
Dzīves Virsotnes Mentorprogrammā ir pieejamas vairāki kursi, nodarbības, meditācijas un enerģijas elpošanas sesijas par iekšējā spēka atvēršanu, tāpat ir dažādi vebināri un meditācijas par attiecību sakārtošanu ar līdzcilvēkiem, kā veidot nevardarbīgu komunikāciju, kā paplašināt savu apziņas stāvokli sev vēlamo risinājumu īstenošanai.
Tikai spēcīgi cilvēki var ieskatīties savā zemapziņā, savā iekšējā pasaulē un atzīt sev - jā, tas ir par mani. Jā, es tā jūtos. Jā, es ne vienmēr zinu, kā to risināt un darīt, bet es esmu šeit, lai iemācītos nākamo soli - kā. Tas ir viss, kas šobrīd ir vajadzīgs! Tev nav jāzina, kā viss līdz galam atrisināsies!
Esi atvērts un maksimāli centies pieņemt to, ka nevis Tavā pareizībā ir Tavs spēks, bet spēks ir Tavā mīlestībā, Tavā piedošanā! Tavs spēks ir tajā, ka Tu esi atvērts un spēcīgs, ka Tu esi mīlošs, piedodošs, sirsnīgs. Tev spēks no tā tikai vairosies.
Esi atvērts un maksimāli centies pieņemt to, ka nevis Tavā pareizībā ir Tavs spēks, bet spēks ir Tavā mīlestībā, Tavā piedošanā! Tavs spēks ir tajā, ka Tu esi atvērts un spēcīgs, ka Tu esi mīlošs, piedodošs, sirsnīgs. Tev spēks no tā tikai vairosies.
Iemācies kā pārvaldīt savas emocijas, sajust mieru, mazināt steigu un atbrīvoties no baiļu stresa izmantojot zinātniski pierādītas tehnikas - treniņprogrammā “Miers”.Tas ir bezmaksas kurss, kurā sapratīs, kā labāk pārvaldīt savas emocijas un justies savā spēkā, mierpilni un patīkami, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem.
Uzzini vairāk šajā video:
Iedvesmā un spēkā,
Jānis Brūns
Jānis Brūns
*bottom block
Sasniedz savas virsotnes!
