Inta un Jānis Brūni
Neparastie bērni: jaunā laikmeta bērnu dziļums un spēks
Ejot izaugsmē arvien vairāk un vairāk aizdomājamies par apzinātu bērnu audzināšanu, par savu limitāciju nenodošanu, par veselīgas, harmoniskas vides radīšanu.
Arī Mentorprogrammā bieži saņemam jautājumus par tēmu, kas saistīta ar bērniem, piemēram, kā palīdzēt bērnam integrēties sabiedrībā, kā pareizi veidot harmoniskas attiecības ar tiem utt.
Piemēram, ģimenē aug 4 gadus vecs bērns, kurš ir ļoti intraverts un kautrīgs svešā sabiedrībā, ar ļoti izteiktu nevēlēšanos, pat bailēm komunicēt ar nepazīstamiem cilvēkiem, bērniem. Lai gan nekad mājās nav kaunināts un ir audzis mīlestībā, citu novērots - sastingst.. Un vecāki jautā - kā veicināt bērna atvērtību?
Un šeit rodas pretjautājums - kāpēc jums liekas, ka viņam obligāti jākļūst atvērtākam un jārunā ar citiem? Ar šo ir jābūt ļoti uzmanīgam. Nepiemērojiet viņam savas programmas un neuzspiediet savus priekšstatus par to, kādam viņam ir jābūt un cik ļoti viņš ir aizvērts un intraverts.
Ja viņš nav kaunināts un, jūsuprāt, nav traumatizēts, tad varbūt viņam ir kaut kāda sava labāka izaugsmes programma, pēc kuras viņš iet.
Iespējams, ka viņš ir absolūti normāls un viņam ir tāds apziņas līmenis, kurš prasa informāciju uzņemt lēnām, uz lēnas uguns apstrādāt to, lēni visu salikt pa plauktiņiem. Un tad, kad viņam saliksies, būs “sprādziens” un jūs neviens viņam netiksiet līdz.
Es [Jānis] personīgi arī nekomunicēju ar 95% cilvēku, kuri ir manā dzīvē. Un kā jūs domājat - es pēc standartiem droši vien arī neiederos starp “normāliem” cilvēkiem, bet, hey, guess what? - es tālu nepretendēju uz “normāliem” cilvēkiem. Es negribu būt normāls cilvēks. Es gribu būt es pats. Tā kā der vislabāk tieši man - manā tempā, ātrumā un tad, ka esmu savā spēkā un resursā.
Arī Mentorprogrammā bieži saņemam jautājumus par tēmu, kas saistīta ar bērniem, piemēram, kā palīdzēt bērnam integrēties sabiedrībā, kā pareizi veidot harmoniskas attiecības ar tiem utt.
Piemēram, ģimenē aug 4 gadus vecs bērns, kurš ir ļoti intraverts un kautrīgs svešā sabiedrībā, ar ļoti izteiktu nevēlēšanos, pat bailēm komunicēt ar nepazīstamiem cilvēkiem, bērniem. Lai gan nekad mājās nav kaunināts un ir audzis mīlestībā, citu novērots - sastingst.. Un vecāki jautā - kā veicināt bērna atvērtību?
Un šeit rodas pretjautājums - kāpēc jums liekas, ka viņam obligāti jākļūst atvērtākam un jārunā ar citiem? Ar šo ir jābūt ļoti uzmanīgam. Nepiemērojiet viņam savas programmas un neuzspiediet savus priekšstatus par to, kādam viņam ir jābūt un cik ļoti viņš ir aizvērts un intraverts.
Ja viņš nav kaunināts un, jūsuprāt, nav traumatizēts, tad varbūt viņam ir kaut kāda sava labāka izaugsmes programma, pēc kuras viņš iet.
Iespējams, ka viņš ir absolūti normāls un viņam ir tāds apziņas līmenis, kurš prasa informāciju uzņemt lēnām, uz lēnas uguns apstrādāt to, lēni visu salikt pa plauktiņiem. Un tad, kad viņam saliksies, būs “sprādziens” un jūs neviens viņam netiksiet līdz.
Es [Jānis] personīgi arī nekomunicēju ar 95% cilvēku, kuri ir manā dzīvē. Un kā jūs domājat - es pēc standartiem droši vien arī neiederos starp “normāliem” cilvēkiem, bet, hey, guess what? - es tālu nepretendēju uz “normāliem” cilvēkiem. Es negribu būt normāls cilvēks. Es gribu būt es pats. Tā kā der vislabāk tieši man - manā tempā, ātrumā un tad, ka esmu savā spēkā un resursā.
Turklāt bērnam ir tikai četri gadi - tas vispār neattēlojas nevienā skalā un vēl ielikt bērnu kaut kādā “standartā” tikai tāpēc, ka kaimiņu bērnam ir tā - bet viņš taču aug mājās, kur ir pilnīgi citi apstākļi. Es nesaku, kas tagad ir pareizi, bet vēršu jūsu uzmanību - esiet uzmanīgi, kur jūs projicējat kaut kādu “ kā vajag būt pareizi”.
Tā vietā pamēģiniet saprast - viņš ir klusāks nekā es biju iedomājies. Ok, kas tur apakšā slēpjas, kas ir atnācis? Mēģiniet viņu nevis atvērt, bet saprast, kas tur ir iekšā. Tā visaizvērtākā čaumala bieži vien tur visskaistāko pērli un tam noteikti ir iemesls, kāpēc viņš neveras vaļā.
Dodiet viņam laiku - viņš vēl veidojas un viņam vēl vajag savu vidi. Varbūt viņam ir ļoti augsta vibracionāla dvēselīte un viņam neder parasta vide un viņam nevajag skriet ar bērniem rotaļāties, bļaustīties un tā tālāk. Tas tiešām tā var būt.
Varbūt arī jums ir jāizdara godīgi secinājumi - vai tiešām mājās ir viss kārtībā ar enerģētiku? Vai māja ir iztīrīta no astrāļiem? Varbūt bērns ir gaišredzīgs un redz astrāļus, bet savos četros gados, nemākot īsti vēl runāt, nespēj izstāstīt to, ko redz. Iedomājieties, ka viņš redz, ka pa māju staigā dēmons - kā, lai viņš to nokomunicē tā, lai jums tas liktos normāli? Jūs esat atvērti dzirdēt to, ko grib jums pateikt?
Dodiet viņam laiku - viņš vēl veidojas un viņam vēl vajag savu vidi. Varbūt viņam ir ļoti augsta vibracionāla dvēselīte un viņam neder parasta vide un viņam nevajag skriet ar bērniem rotaļāties, bļaustīties un tā tālāk. Tas tiešām tā var būt.
Varbūt arī jums ir jāizdara godīgi secinājumi - vai tiešām mājās ir viss kārtībā ar enerģētiku? Vai māja ir iztīrīta no astrāļiem? Varbūt bērns ir gaišredzīgs un redz astrāļus, bet savos četros gados, nemākot īsti vēl runāt, nespēj izstāstīt to, ko redz. Iedomājieties, ka viņš redz, ka pa māju staigā dēmons - kā, lai viņš to nokomunicē tā, lai jums tas liktos normāli? Jūs esat atvērti dzirdēt to, ko grib jums pateikt?
Tāpēc uzmanīgi, nemēģiniet viņu atvērt. Roze atvērsies savā laikā. Ja Tu viņu plēsīs vaļā, viņa nekad neuzziedēs un Tu nekad nezināsi, cik patiesībā viņa var būt skaista.
Un paskatieties arī no savas perspektīvas - kad viņš rīkojas un dara tā, kā es par to jūtos? Vai es jūtos kā slikta mamma/tētis, nenormāla, vai es jūtos, ka slikti audzinu un man ir bail, ka bērns ir slims, ka viņš ir psihiski neattīstīts u.tml.
Atrodiet bailes sevī, nedrošības - ka es neesmu normāls, ka mans bērns nav normāls, viss būs slikti. Izstrādājiet tās bailes, aizmirstiet un vienkārši esiet. Jā, tā ir maksimālā mīlestības deva, ko es dodu savam bērnam, un, ja viņš šādi izpaužas un, ja man tas trigerē, tad primāri es strādāju ar sevi. Ja tas mani netrigerē - es mīlu.
Atceraties saglabāt mīlestību, pacietību, ieklausieties savā sirdī (ja nedzirdat - attīstiet to), mēģiniet ar bērnu komunicēt caur sirds sajūtām. Jaunie bērni, kas nāk šobrīd, ir pielīdzināmi kā kosmonauti, kas iespējams (visticamāk), spēj komunicēt arī telepātiski vai savādāk.
Vienkārši cieniet to, ka viņam nav jābūt pēc jūsu šablona. Un tas ir baigi svarīgi, jo, iedomājieties - ir atnācis Jēzus, bet jūs viņu mēģināt iebāzt kastē kopā ar visiem pārējiem, jo visiem ir jāskrien, jābļauj un jāmet ar akmeņiem pa logu - un tad bērns ir “normāls”. Nē, absolūti nē!!!
Galvenais, kas bērnam ir jāizdara - viņam ir jādabū kontakts ar sevi, nevis ar citiem cilvēkiem. Lai viņam ir tā viņa visdrošākā pasaule, jo varbūt viņam tiešām nevajag samiksēties ar citiem, lai nekopētu programmas. Līdzīgi kā ar viskiju - single malt nejauc ar citiem, tāpēc, ka tas ir domāts lietot kā single malt, nevis blended - jaukt kopā vai atšķaidīt ar kolu vai tml.
Atrodiet bailes sevī, nedrošības - ka es neesmu normāls, ka mans bērns nav normāls, viss būs slikti. Izstrādājiet tās bailes, aizmirstiet un vienkārši esiet. Jā, tā ir maksimālā mīlestības deva, ko es dodu savam bērnam, un, ja viņš šādi izpaužas un, ja man tas trigerē, tad primāri es strādāju ar sevi. Ja tas mani netrigerē - es mīlu.
Atceraties saglabāt mīlestību, pacietību, ieklausieties savā sirdī (ja nedzirdat - attīstiet to), mēģiniet ar bērnu komunicēt caur sirds sajūtām. Jaunie bērni, kas nāk šobrīd, ir pielīdzināmi kā kosmonauti, kas iespējams (visticamāk), spēj komunicēt arī telepātiski vai savādāk.
Vienkārši cieniet to, ka viņam nav jābūt pēc jūsu šablona. Un tas ir baigi svarīgi, jo, iedomājieties - ir atnācis Jēzus, bet jūs viņu mēģināt iebāzt kastē kopā ar visiem pārējiem, jo visiem ir jāskrien, jābļauj un jāmet ar akmeņiem pa logu - un tad bērns ir “normāls”. Nē, absolūti nē!!!
Galvenais, kas bērnam ir jāizdara - viņam ir jādabū kontakts ar sevi, nevis ar citiem cilvēkiem. Lai viņam ir tā viņa visdrošākā pasaule, jo varbūt viņam tiešām nevajag samiksēties ar citiem, lai nekopētu programmas. Līdzīgi kā ar viskiju - single malt nejauc ar citiem, tāpēc, ka tas ir domāts lietot kā single malt, nevis blended - jaukt kopā vai atšķaidīt ar kolu vai tml.
Runājot par nokopētām programmām, vasara ir visbagātākā augsne, kad tas var notikt, jo parasti šajā sezonā bērni daudz laika pavada kopā ar vecvecākiem vai citiem cilvēkiem un kopē to uzvedības modeļus. Kā no tā izvairīties? Ko darīt tajā brīdī, kad gribas nosargāt bērnu no citām programmām?
Piemēram, ja bērns bieži interaktē ar savu vectēvu un proporcionāli tas notiek vairāk nekā ar savu tēvu, kurš viņam liek iekšā citas programmas, tad jā - viņš, protams, nokopēs viens pret viens caur spoguļneironiem vectēva programmas. Tas notiek neapzināti, caur enerģētisko lauku, caur zemapziņu.
Piemēram, ja bērns bieži interaktē ar savu vectēvu un proporcionāli tas notiek vairāk nekā ar savu tēvu, kurš viņam liek iekšā citas programmas, tad jā - viņš, protams, nokopēs viens pret viens caur spoguļneironiem vectēva programmas. Tas notiek neapzināti, caur enerģētisko lauku, caur zemapziņu.
Kā rīkoties?
Pirmkārt, brīžos, kad bērns sāk jautāt par, piemēram, kāpēc vectēvs saka vai dara tā, viņa (bērnam) ir vajadzīga integrācija. Tajā gadījumā vecākiem, ir jābūt diezgan labam statement - kā paskaidrot, kāda ir jūsu perspektīva.
Otrkārt, ar vecvecākiem jāizrunā, par kādām tēmām viņi ar bērnu nerunā, kādas programmas neattīsta (dzīvē jācīnās; kačājies un tad nebūsi memmes dēliņš; ja kāds Tev ko, Tu šauj pa muti pirmais!). Jums būtībā ir ļoti jāfiltrē līdzi - šo mēs (vecāki) neatzīstam un par šo lūdzu nestāstiet un nemāciet mūsu bērnam - tas nav jūsu (vecvecāku) uzdevums. Tas ir mūsu (vecāku) pienākums runāt par šīm tēmām, un to mēs viņam mācīsim!
Tāpat ir par uzturu, par kaut kādām citām komunikācijām, attieksmēm, par naudu. Jums ir jāseko līdzi, kas ir tās tēmas, ko viņš ņem no vecvecākiem, kādas programmas, jāfiltrē kādos jautājumos vecvecāku attieksme negatīvi ietekmē bērna evolūciju, apziņas attīstību. Un par to ir jārunā ar vecvecākiem - ok, tagad vienojamies, ka mēs runājam tā. Ja nē, tad sorry, es vienkārši bērnu pie jums nelaidīšu, jo jūs viņam mācāt lietas, kuras ir pretrunā ar to kā es uzskatu, ka ir pareizi un labi. Un es esmu atbildīga par to.
Pirmkārt, brīžos, kad bērns sāk jautāt par, piemēram, kāpēc vectēvs saka vai dara tā, viņa (bērnam) ir vajadzīga integrācija. Tajā gadījumā vecākiem, ir jābūt diezgan labam statement - kā paskaidrot, kāda ir jūsu perspektīva.
Otrkārt, ar vecvecākiem jāizrunā, par kādām tēmām viņi ar bērnu nerunā, kādas programmas neattīsta (dzīvē jācīnās; kačājies un tad nebūsi memmes dēliņš; ja kāds Tev ko, Tu šauj pa muti pirmais!). Jums būtībā ir ļoti jāfiltrē līdzi - šo mēs (vecāki) neatzīstam un par šo lūdzu nestāstiet un nemāciet mūsu bērnam - tas nav jūsu (vecvecāku) uzdevums. Tas ir mūsu (vecāku) pienākums runāt par šīm tēmām, un to mēs viņam mācīsim!
Tāpat ir par uzturu, par kaut kādām citām komunikācijām, attieksmēm, par naudu. Jums ir jāseko līdzi, kas ir tās tēmas, ko viņš ņem no vecvecākiem, kādas programmas, jāfiltrē kādos jautājumos vecvecāku attieksme negatīvi ietekmē bērna evolūciju, apziņas attīstību. Un par to ir jārunā ar vecvecākiem - ok, tagad vienojamies, ka mēs runājam tā. Ja nē, tad sorry, es vienkārši bērnu pie jums nelaidīšu, jo jūs viņam mācāt lietas, kuras ir pretrunā ar to kā es uzskatu, ka ir pareizi un labi. Un es esmu atbildīga par to.
Ir jāizrunā stingras robežas ar vecvecākiem, piemēram, par kurām lietām ko un kā runājam, vienojaties par tēmām, kur vecvecāki vienkārši bērnam pasaka “Šo Tu paprasi savai mammai/tētim, kā tur ir”. Un tas ir normāli, ja vecvecāki tā darītu ar mērķi nenodot bērnam savas programmas.
Protams, ja viņš vienkārši atradīsies vecvecāku klātbūtnē, kur vectēvs ar vecmammu strīdas par kaut ko, un vectēvs neuzticas vecmammai, jo uzskata, ka viņa ir dumja (enerģētiskā attieksmes lieta), bērns to nokopēs caur spoguļneironiem un neuzticēšanās sajūta sievietei ir garantēta.
Tā tas strādā un tieši tā mēs esam nokopējam tās programmas, pat ja jums nav emocionāls pārdzīvojums. Tieši tāpēc mēs kursos ejam iekšā un rakņājamies, piedodiet, tur s… bezmaz vai. Jo, ja Tu dzīvē nevari izmainīt to programmu ar uzvedības maiņu, tas nozīmē - zemapziņā, kaut kur dziļumā, ir pieredze, kurā ir negatīvs lēmums un ir jātiek tam lēmumam klāt un tas jāizmaina. Savādāk nav variantu.
Tā tas strādā un tieši tā mēs esam nokopējam tās programmas, pat ja jums nav emocionāls pārdzīvojums. Tieši tāpēc mēs kursos ejam iekšā un rakņājamies, piedodiet, tur s… bezmaz vai. Jo, ja Tu dzīvē nevari izmainīt to programmu ar uzvedības maiņu, tas nozīmē - zemapziņā, kaut kur dziļumā, ir pieredze, kurā ir negatīvs lēmums un ir jātiek tam lēmumam klāt un tas jāizmaina. Savādāk nav variantu.
Dzīves Virsotnes Mentorprogrammā ir pieejamas vairākas nodarbības, meditācijas un enerģijas elpošanas sesijas tieši par limitējošo programmu atpazīšanu un transformēšanu, arī par attiecību sakārtošanu ar vecākiem, šajās situācijās noderēs arī vebinārs Nevardarbīgā komunikācija (pieejams Mentorprogrammā), kas iedos izpratni un rīkus, kā komunicēt nevardarbīgā veidā.
Arī bezmaksas kurss treniņprogrammā “Miers” iedos Tev izpratni un zinātniski pierādītas tehnikas un instrumentus, kā pārvaldīt savas emocijas, atbrīvoties no bailēm, justies mierpilni un patīkami, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem.
Arī bezmaksas kurss treniņprogrammā “Miers” iedos Tev izpratni un zinātniski pierādītas tehnikas un instrumentus, kā pārvaldīt savas emocijas, atbrīvoties no bailēm, justies mierpilni un patīkami, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem.
Uzzini vairāk šajā video:
Iedvesmā un spēkā,
Inta un Jānis Brūni
Inta un Jānis Brūni
*bottom block
Sasniedz savas virsotnes!
