Citam atkal - Es klausījos vienā seminārā, ka tā varot. Un tad visu nakti strādā ar sevi, bet nākamā dienā tāpat nekas nenotiek un viņš turpina ticēt - Nē, man tikai jāmeditē un jāskaita afirmācijas vai pantiņi, un man viss būs labi. Un pēc piecām dienām jau ir tik slikti, ka jāsauc ātrā palīdzība. Bet, tas visticamāk ir tāpēc, ka cilvēks nav tajā apziņas līmenī, lai noticētu tam, ka viņš kontrolē to, vai arī viņam ir jāapzina kaut kas vēl vairāk. Iespējams viņš vienkārši ir atdevis atbildību kādai praksei vai skolotājiem, vai kaut kādai metodei, jo domā, ka tā viņu izglābs, nevis viņš pats uzņemas atbildību par to, kas notiek viņā. Ka viņš pats izmaina savu fizioloģiju un kā iekšējais alķīmiķis aktivizē sevi.
Tur ir tā milzīgā atšķirība - ir jābūt tajā apziņas līmenī, kam jūs ticat, ka tas ir iespējams ar jums!
Tādēļ vispirms paskatāties, kādas emocijas pirms tam ienāca jūsos (pēdējās trīs dienas), kam jūs gājāt cauri. Un tas arī varētu izpausties tā, ka rodas sajūta, ka nāk virsū. Un tam, kurš atfutbolē (aizmet) ar domu - Nē, tas nav par mani!, tam aiziet projām. Mēs viņu saucam par vīrusu... jā, kaut kur viņš gaisā ir. Un tas, cik spēcīga ir cilvēka imūnsistēma un emocionālā noturība, tā to (“vīrusu”) var atfutbolēt.
Tad, kad bija Covid un cilvēki baidījās iet uz ielas, baidījās pietuvoties kādam 2 metru tuvumā - mēs izbraucām puspasauli, esot lidostās, autobusos, transfēros. Izbraucām visu, kad visā pasaulē šis vīruss bija visaugstākajā pīķi. Un nekas! Tas nav par vīrusu! Protams, jā, kovids ir slikts utt. Bet, ja jūs paskatāties, kādi ir ieguvumi no tā - 2 metri sava telpa, jauni atjauninājumi (update), var saprast, kādas mums ir programmas - cik daudz ir baiļu par savu dzīvību? Vai ir iekšējais spēks, vai tic savai imūnsistēmai? Vai vaino kādu?