Sākšu ar to, kas nav pieaugušais. Pieaugušais nav jeb, pareizāk sakot - nav tad, kad ir nedziedināta iekšējā bērna pozīcija. Ir svarīgi pateikt - iekšējais bērns nav slikts. Daudziem cilvēkiem liekas, ka iekšējais bērns ir kaut kas slikts - “es negribu būt, kā iekšējais bērns”. Nē, mums to vajag. Iekšējais bērns ir katrā cilvēkā - manī, Tevī katrā.
Iekšējais bērns - tā ir mūsu apziņas un psihes daļa, kas ir visiem. Tikai svarīgi ir nošķirt, kur viņš ir veselīgs. Un veselīgs iekšējais bērns ir pašpārliecināts, drošs.
Kam ir bērni, paskatieties - viņi kāps jebkurā kokā un neviens koks nav par augstu, neviena peļķe nav par dziļu. Viņi visu laiku ir tādā kaifā, draivā.. Viņiem ir tik interesanti dzīvot, ka viņiem nav jāmāca - “Kāda ir Tava dzīves jēga?” - “Kā? Esi šeit un tagad un esi laimīgs!”
Mums vajag iekšējo bērnu. Bet problēma ir tajā, ja iekšējais bērns pagātnē ir lauzts. Caur kritiku, manipulācijām u. tml. Tad viņš kļūst ievainots. Un tās ir tās saucamās "ēnas", kuras, gadiem ejot, paliek viņā. Kā tas izpaužas?
Piemēram, cilvēks konstanti jūtas, ka darbs nav gana labi padarīts un viņš visu laiku sevi spiež uz “nākamais, nākamais, nākamais…”, un rezultātā - vai nu nogurst, vai nu izdeg, vai nu baidās, ko citi padomās.
Vēl citi cilvēki baidās uzņemties atbildību pār savu rīcību, tāpēc visu laiku cenšas to novelt uz citiem, vainot citus - “jā, bet viņi man laicīgi neiesniedza to, jā, bet viņi laicīgi neizdarīja to, jā, bet laikapstākļi bija tādi, jā, bet valdība ir tāda, jā, bet nodokļi ir tādi…”
Respektīvi - visu laiku noveļ atbildību uz citiem, neuzņemas atbildību. Tāpēc arī šie cilvēki atliek svarīgas lietas un bieži vien tās lietas, kas viņiem būs - vai nu ļoti veiksmīgas finansiāli vai vēl kaut kā. Tā ir prokrastinācija.
Izvairās no konfliktiem tikai miera labad, jo baidās, ka otrs varētu aiziet. Tā saucās nedrošā piesaiste. Nejūtas piepildīts, piemēram, savās attiecībās, jo liekas, ka trūkst attiecību dziļuma. Neapmierinātība - tas arī saistīts ar piesaisti, ar pieredzi bērnībā.