Jānis Brūns
Es pats, veselīgs pieaugušais
Sākšu ar to, kas nav pieaugušais. Pieaugušais nav jeb, pareizāk sakot - nav tad, kad ir nedziedināta iekšējā bērna pozīcija. Ir svarīgi pateikt - iekšējais bērns nav slikts. Daudziem cilvēkiem liekas, ka iekšējais bērns ir kaut kas slikts - “es negribu būt, kā iekšējais bērns”. Nē, mums to vajag. Iekšējais bērns ir katrā cilvēkā - manī, Tevī katrā.
Iekšējais bērns - tā ir mūsu apziņas un psihes daļa, kas ir visiem. Tikai svarīgi ir nošķirt, kur viņš ir veselīgs. Un veselīgs iekšējais bērns ir pašpārliecināts, drošs.
Kam ir bērni, paskatieties - viņi kāps jebkurā kokā un neviens koks nav par augstu, neviena peļķe nav par dziļu. Viņi visu laiku ir tādā kaifā, draivā.. Viņiem ir tik interesanti dzīvot, ka viņiem nav jāmāca - “Kāda ir Tava dzīves jēga?” - “Kā? Esi šeit un tagad un esi laimīgs!”
Mums vajag iekšējo bērnu. Bet problēma ir tajā, ja iekšējais bērns pagātnē ir lauzts. Caur kritiku, manipulācijām u. tml. Tad viņš kļūst ievainots. Un tās ir tās saucamās "ēnas", kuras, gadiem ejot, paliek viņā. Kā tas izpaužas?
Piemēram, cilvēks konstanti jūtas, ka darbs nav gana labi padarīts un viņš visu laiku sevi spiež uz “nākamais, nākamais, nākamais…”, un rezultātā - vai nu nogurst, vai nu izdeg, vai nu baidās, ko citi padomās.
Vēl citi cilvēki baidās uzņemties atbildību pār savu rīcību, tāpēc visu laiku cenšas to novelt uz citiem, vainot citus - “jā, bet viņi man laicīgi neiesniedza to, jā, bet viņi laicīgi neizdarīja to, jā, bet laikapstākļi bija tādi, jā, bet valdība ir tāda, jā, bet nodokļi ir tādi…”
Respektīvi - visu laiku noveļ atbildību uz citiem, neuzņemas atbildību. Tāpēc arī šie cilvēki atliek svarīgas lietas un bieži vien tās lietas, kas viņiem būs - vai nu ļoti veiksmīgas finansiāli vai vēl kaut kā. Tā ir prokrastinācija.
Izvairās no konfliktiem tikai miera labad, jo baidās, ka otrs varētu aiziet. Tā saucās nedrošā piesaiste. Nejūtas piepildīts, piemēram, savās attiecībās, jo liekas, ka trūkst attiecību dziļuma. Neapmierinātība - tas arī saistīts ar piesaisti, ar pieredzi bērnībā.
Iekšējais bērns - tā ir mūsu apziņas un psihes daļa, kas ir visiem. Tikai svarīgi ir nošķirt, kur viņš ir veselīgs. Un veselīgs iekšējais bērns ir pašpārliecināts, drošs.
Kam ir bērni, paskatieties - viņi kāps jebkurā kokā un neviens koks nav par augstu, neviena peļķe nav par dziļu. Viņi visu laiku ir tādā kaifā, draivā.. Viņiem ir tik interesanti dzīvot, ka viņiem nav jāmāca - “Kāda ir Tava dzīves jēga?” - “Kā? Esi šeit un tagad un esi laimīgs!”
Mums vajag iekšējo bērnu. Bet problēma ir tajā, ja iekšējais bērns pagātnē ir lauzts. Caur kritiku, manipulācijām u. tml. Tad viņš kļūst ievainots. Un tās ir tās saucamās "ēnas", kuras, gadiem ejot, paliek viņā. Kā tas izpaužas?
Piemēram, cilvēks konstanti jūtas, ka darbs nav gana labi padarīts un viņš visu laiku sevi spiež uz “nākamais, nākamais, nākamais…”, un rezultātā - vai nu nogurst, vai nu izdeg, vai nu baidās, ko citi padomās.
Vēl citi cilvēki baidās uzņemties atbildību pār savu rīcību, tāpēc visu laiku cenšas to novelt uz citiem, vainot citus - “jā, bet viņi man laicīgi neiesniedza to, jā, bet viņi laicīgi neizdarīja to, jā, bet laikapstākļi bija tādi, jā, bet valdība ir tāda, jā, bet nodokļi ir tādi…”
Respektīvi - visu laiku noveļ atbildību uz citiem, neuzņemas atbildību. Tāpēc arī šie cilvēki atliek svarīgas lietas un bieži vien tās lietas, kas viņiem būs - vai nu ļoti veiksmīgas finansiāli vai vēl kaut kā. Tā ir prokrastinācija.
Izvairās no konfliktiem tikai miera labad, jo baidās, ka otrs varētu aiziet. Tā saucās nedrošā piesaiste. Nejūtas piepildīts, piemēram, savās attiecībās, jo liekas, ka trūkst attiecību dziļuma. Neapmierinātība - tas arī saistīts ar piesaisti, ar pieredzi bērnībā.
Naudas finansiālais trūkums, jo tad, kad iekšējais bērns ir sāpināts un cilvēks ir bērna pozīcijā, tad ieslēdzās tāda programma “bērniem nav daudz naudas”. Līdz ar to, svarīgi ir zināt, ka nauda nekad nav problēma, nauda vienmēr būs sekas - naudas esamība un neesamība.
Respektīvi, cilvēkiem, kuri bērnībā izjutuši lielu kritiku un jūtas, ka “es neesmu gana labs”, vai “neesmu pelnījis, lai saņemtu paaugstinājumu, lai man vienkārši tāpat pienestu, lai man tāpat piegādātu”. Viņiem liekas, ka viņiem ir jānopelna tiesības par to, ka viņi var būt šeit un viņiem ir jāattaisno citu cilvēku cerības par viņiem (pārsvarā vecāku cerības).
Un līdz ar to, protams, ir tā iekšējā nevērtības sajūta un attiecīgi nebūs liels arī naudas finansiālais apmērs, jo “man taču nepienākas”. Tāpat arī dzīvē bieži vien būs grūtībasr definēt, kas ir dzīves misija, dzīves uzdevums, dzīves virziens. Kur es eju, kāpēc vispār esmu šeit? No kurienes nāku un uz kurieni es aiziešu? Kas man ir dzīves galvenā jēga?
Un, protams, kaut kur bieži vien nāks līdzi liekais svars, kas būs kā instruments, kā būvēt sev virsū slāni, lai nelaistu klāt citus cilvēkus, jo ir bail, ka atkal sāpinās. Vēl bērna pozīcijā ir tas, kad pagātnes notikumus visu laiku projicē nākotnē - tā bija iepriekš un tā būs arī nākotnē! Un visu laiku tā kā pārceļ to, kas ir pieredzēts, un nerada no jauna.
Un līdz ar to, protams, ir tā iekšējā nevērtības sajūta un attiecīgi nebūs liels arī naudas finansiālais apmērs, jo “man taču nepienākas”. Tāpat arī dzīvē bieži vien būs grūtībasr definēt, kas ir dzīves misija, dzīves uzdevums, dzīves virziens. Kur es eju, kāpēc vispār esmu šeit? No kurienes nāku un uz kurieni es aiziešu? Kas man ir dzīves galvenā jēga?
Un, protams, kaut kur bieži vien nāks līdzi liekais svars, kas būs kā instruments, kā būvēt sev virsū slāni, lai nelaistu klāt citus cilvēkus, jo ir bail, ka atkal sāpinās. Vēl bērna pozīcijā ir tas, kad pagātnes notikumus visu laiku projicē nākotnē - tā bija iepriekš un tā būs arī nākotnē! Un visu laiku tā kā pārceļ to, kas ir pieredzēts, un nerada no jauna.
Pieaugušais rada no šī mirkļa, no šīs sajūtas un no tā, kā viņš grib, nevis no tā, kas viņam ir pieejams. Bērniem, kad mēs augām, mums jau bija pārsvarā tas, kas mums ir pieejams, lai arī iekšēji mēs jutāmies, ka mums pieejams ir viss.
“Tu gribēsi otro saldējumu?
Jā, un vēl trešo saldējumu!
Un vēl nākamo kolu!
Nu kā - “man pienākas!”” - mums visu laiku bija šī sajūta, līdz pieaugušie sāka teikt “Nē, Tev nepienākas!”.
“Tu gribēsi otro saldējumu?
Jā, un vēl trešo saldējumu!
Un vēl nākamo kolu!
Nu kā - “man pienākas!”” - mums visu laiku bija šī sajūta, līdz pieaugušie sāka teikt “Nē, Tev nepienākas!”.
Protams, te nav runa par kolu un saldējumu. Tas ir par to, kā mēs iekšēji jutāmies - ka mēs esam vērtība līdz brīdim, kad pieaugušie vai pedagogi neieurba mums pretējo. Un tad mēs salūzām, un noticējām, ka mēs neesam.
Tas ir par to, ka mums visu laiku ir jāčeko, kur mēs apvainojamies - bērni apvainojās. Viņi var čummu uzmest un pēc tam ilgu laiku staigāt ar aizvainotu lūpu, un ar partneri nerunāt. “Kas Tev ir? - Nekas!”. Šādā stilā tas viss. Tā ir bērna pozīcija.
Un vēlreiz - bērna pozīcijā nav daudz naudas. Bērna pozīcijā nav lielas veiksmes, jo bērna pozīcijā bērns neuzņemas atbildību un šī pozīcija ir ļoti tricky.
Tas ir par to, ka mums visu laiku ir jāčeko, kur mēs apvainojamies - bērni apvainojās. Viņi var čummu uzmest un pēc tam ilgu laiku staigāt ar aizvainotu lūpu, un ar partneri nerunāt. “Kas Tev ir? - Nekas!”. Šādā stilā tas viss. Tā ir bērna pozīcija.
Un vēlreiz - bērna pozīcijā nav daudz naudas. Bērna pozīcijā nav lielas veiksmes, jo bērna pozīcijā bērns neuzņemas atbildību un šī pozīcija ir ļoti tricky.
Tā ir problēma uz pasaules - mēs redzam visus vienādus. Tu skaties - it kā pieaudzis cilvēks, bet mēs redzam tikai ārējo fasādi. Ja mēs skatāmies pēc vecuma, ir vairāki vecumi un viens vecums ir pats galvenais - tas ir psiholoģiskais vecums. Ārā var būt 35 gadīgs hronoloģiskais vecums, bet iekšā ir 15 gadīgs psiholoģiskais vecums.
Pusaudzis vai pusaudze, kura neuzņemas atbildību un gaida, ka viņam nodrošinās kaut ko, jo viņam tak pienākas. Vai arī kāds, kurš ir iesprūdis astoņgadīgā vecumā un nerīkojas, jo baidās kļūdīties, jo visu laiku iet pa cilpu. Plate, kur ir liela kritika un sods un tāpēc cenšas izvairīties no tām sajūtām. Tāpēc mums ir jāskatās uz šo psiholoģisko vecumu un tas, kā mēs rīkojamies, parādīs to, cik ļoti mēs esam gatavi, nobrieduši.
Pusaudzis vai pusaudze, kura neuzņemas atbildību un gaida, ka viņam nodrošinās kaut ko, jo viņam tak pienākas. Vai arī kāds, kurš ir iesprūdis astoņgadīgā vecumā un nerīkojas, jo baidās kļūdīties, jo visu laiku iet pa cilpu. Plate, kur ir liela kritika un sods un tāpēc cenšas izvairīties no tām sajūtām. Tāpēc mums ir jāskatās uz šo psiholoģisko vecumu un tas, kā mēs rīkojamies, parādīs to, cik ļoti mēs esam gatavi, nobrieduši.
Mazliet ieskicēšu veselīgo pieaugušo.
Tas ir par to, ka, pirmām kārtām - es zinu, ka man ir tiesības uz savu pieredzi, dzīves pieredzi. Man ir tiesības uz savu enerģiju, uz savu telpu, uz savu izpausmi. Un neviens man nevar pateikt, kas man ir jādara. Tikai es varu sev pateikt, ko es gribu, kas man patīk, kā es izpaužos, ko es daru un tamlīdzīgi. Tāpēc, ka es cienu sevi, es cienu savu dzīves pieredzi.
Tas ir visa pamatā. Izpratne par to, ka mums ir veselīgs pašvērtējums - paša vērtējums. Un es pats sevi vērtēju, kā vērtīgu. Un es zinu, ka es esmu pelnījis, ka man pienākas tikai tāpēc, ka es esmu piedzimis. Tāpēc, ka tā ir zināšana. Tā ir sevis atcerēšanās. Tad, kad mēs tiekam pāri traumām, mēs atkal atceramies savu iekšējo bērnu, savu naturālo daļu. Man pienākas. Viss, kas man vajadzīgs, man ir jādara. Un es esmu pacietīgs, jo es zinu, ka labas lietas var aizņemt ilgu laiku.
Es ievēroju veselīgas robežas ar cilvēkiem. Es izturos ar cieņu pret savām un citu vajadzībām. Es zinu, kad ir jārunā, un es zinu, kad ir jāpaklusē (takts sajūta). Es ļauju sev just emocijas, nevis apspiežu, nevis mokos ar kaut kādām tur vainas sajūtām, skumjām vai bezpalīdzību, vai vēl kaut ko. Bet es zinu, ka okay tā ir mana emocija un viņa ir kaut kur iesprūdusi. Tā ir mana atbildība šo emociju transformēt. Un tas ir mans uzdevums. Tad - kā tieši es plānoju dziedināt savas skumjas par pagājušajām, iepriekšējām attiecībām? Kā tieši es plānoju atstrādāt savu aizvainojumu uz tēvu vai māti? Konkrēti - tā ir pieaugušā pozīcija.
Empātisms - empātiski spēt saprast, ka mēs katrs esam uz sava izaugsmes ceļa. Mēs katrs esam kaut kādā savā procesā. Es arī esmu uz kaut kāda pakāpiena. Un spēt novērtēt to, ka tas otrs, pat, ja viņš izdarīja vislabākajā veidā un kaut ko nolažoja, mēs empātiski spējam pieiet tam procesam. Protams, ja tas ir par darba pienākumiem, mēs esam prasīgi - ir jābūt izdarītam. Bet es neprojicēju savu agresiju, savas dusmas un savu kaut kādu figņu uz to cilvēku - “Es zinu, ka Tev šobrīd kaut kas notiek. Ja Tu gribi par to runāt un, ja tas ir adekvāti, mēs to varam izrunāt.”
Tas ir par to, ka, pirmām kārtām - es zinu, ka man ir tiesības uz savu pieredzi, dzīves pieredzi. Man ir tiesības uz savu enerģiju, uz savu telpu, uz savu izpausmi. Un neviens man nevar pateikt, kas man ir jādara. Tikai es varu sev pateikt, ko es gribu, kas man patīk, kā es izpaužos, ko es daru un tamlīdzīgi. Tāpēc, ka es cienu sevi, es cienu savu dzīves pieredzi.
Tas ir visa pamatā. Izpratne par to, ka mums ir veselīgs pašvērtējums - paša vērtējums. Un es pats sevi vērtēju, kā vērtīgu. Un es zinu, ka es esmu pelnījis, ka man pienākas tikai tāpēc, ka es esmu piedzimis. Tāpēc, ka tā ir zināšana. Tā ir sevis atcerēšanās. Tad, kad mēs tiekam pāri traumām, mēs atkal atceramies savu iekšējo bērnu, savu naturālo daļu. Man pienākas. Viss, kas man vajadzīgs, man ir jādara. Un es esmu pacietīgs, jo es zinu, ka labas lietas var aizņemt ilgu laiku.
Es ievēroju veselīgas robežas ar cilvēkiem. Es izturos ar cieņu pret savām un citu vajadzībām. Es zinu, kad ir jārunā, un es zinu, kad ir jāpaklusē (takts sajūta). Es ļauju sev just emocijas, nevis apspiežu, nevis mokos ar kaut kādām tur vainas sajūtām, skumjām vai bezpalīdzību, vai vēl kaut ko. Bet es zinu, ka okay tā ir mana emocija un viņa ir kaut kur iesprūdusi. Tā ir mana atbildība šo emociju transformēt. Un tas ir mans uzdevums. Tad - kā tieši es plānoju dziedināt savas skumjas par pagājušajām, iepriekšējām attiecībām? Kā tieši es plānoju atstrādāt savu aizvainojumu uz tēvu vai māti? Konkrēti - tā ir pieaugušā pozīcija.
Empātisms - empātiski spēt saprast, ka mēs katrs esam uz sava izaugsmes ceļa. Mēs katrs esam kaut kādā savā procesā. Es arī esmu uz kaut kāda pakāpiena. Un spēt novērtēt to, ka tas otrs, pat, ja viņš izdarīja vislabākajā veidā un kaut ko nolažoja, mēs empātiski spējam pieiet tam procesam. Protams, ja tas ir par darba pienākumiem, mēs esam prasīgi - ir jābūt izdarītam. Bet es neprojicēju savu agresiju, savas dusmas un savu kaut kādu figņu uz to cilvēku - “Es zinu, ka Tev šobrīd kaut kas notiek. Ja Tu gribi par to runāt un, ja tas ir adekvāti, mēs to varam izrunāt.”
Respektīvi - mēs konflikta situācijas risinām mierīgā veidā bez kritikas, bez pārmetumiem, bez bļaušanas, bez balss pacelšanas. Un mēs visu laiku atsekojam savas sajūtas, savas emocijas, savus trigerus. Un, ja vajag, mēs viņus dziedinām.
Pati galvenā pieaugušā pozīcijas iezīme ir tas, ka mēs zinām, ka pats galvenais ir laimes sajūta. Vieglums, rotaļīgums, veselīgs humors, lai principā ir win-win. Tā ir pieaugušā pozīcija, ka būtu win-win situācija.
Pati galvenā pieaugušā pozīcijas iezīme ir tas, ka mēs zinām, ka pats galvenais ir laimes sajūta. Vieglums, rotaļīgums, veselīgs humors, lai principā ir win-win. Tā ir pieaugušā pozīcija, ka būtu win-win situācija.
Var paskatīties atsauksmēs vai paprasīt jebkuram cilvēkam Dzīves Virsotnē, kurš ir bijis vismaz gadu - viņš droši vien sev nepazīs. Un visi kā viens teiks - mana dzīve pirms un pēc Transformācijas kursa. Tāpēc es teiktu, ka dzīvi var izmainīt pat viena mēneša laikā, ja cilvēks ir gatavs uzņemties atbildību par to, ka- “jā, es tā daru, es tā saku, es tā domāju! Jā, tas ir par mani!” Nevis - “nu.., man nepatīk, kā viņš man te tā saka, jo mani tas trigerē. Un ziniet, ir jau arī vēl citi viedokļi, galu galā…”
Es eventuāli saku - nu labi, stay poor, paliec tur pat, labi! Tā ir Tava pirmā problēma, kur ieslēdzas ego un tajā brīdī apstājas sliedēs. Es nesaku nevienā brīdī, ka man ir kaut kāda ultimatīvā patiesība, vai es baigi kaut ko esmu sapratis. Patiesībā, kā es saku - līdzko kāds cilvēks saka, ka viņš kaut ko baigi ir sapratis - mūciet no šī cilvēka pa gabalu, tāpēc, ka tie ir vislielākie latentie agresori un tur noteikti tas cilvēks neko nav sapratis.
Jo es saprotu - jo vairāk es saprotu, jo es vairāk saprotu, ka es nesaprotu neko vispār. Jo verās vaļā citi apziņas līmeņi, teiksim tā, es sāku redzēt pasaules citas dimensijas. Un es saprotu, ka es neko nesaprotu.
Bet tas, ko es saprotu - kā strādā ķermenis, kā strādā cilvēka emocijas, kā strādā cilvēka smadzenes, kā strādā cilvēka zemapziņa. Un saprotot tādus basic (pamatus), mēs varam izdarīt amazing - vienkārši nenormāli lielus lēcienus mēneša laikā.
Tāpēc, ka pats galvenais, manuprāt, ar ko Transformācijas kurss vai manas prakses atšķiras, ir tas, ka es nedodu tikai prāta barību. Zināšanas ir svarīgas. Kaut vai zināt, ka savu zemapziņu var mainīt, var mainīt savas programmas un ieradumus.
Es eventuāli saku - nu labi, stay poor, paliec tur pat, labi! Tā ir Tava pirmā problēma, kur ieslēdzas ego un tajā brīdī apstājas sliedēs. Es nesaku nevienā brīdī, ka man ir kaut kāda ultimatīvā patiesība, vai es baigi kaut ko esmu sapratis. Patiesībā, kā es saku - līdzko kāds cilvēks saka, ka viņš kaut ko baigi ir sapratis - mūciet no šī cilvēka pa gabalu, tāpēc, ka tie ir vislielākie latentie agresori un tur noteikti tas cilvēks neko nav sapratis.
Jo es saprotu - jo vairāk es saprotu, jo es vairāk saprotu, ka es nesaprotu neko vispār. Jo verās vaļā citi apziņas līmeņi, teiksim tā, es sāku redzēt pasaules citas dimensijas. Un es saprotu, ka es neko nesaprotu.
Bet tas, ko es saprotu - kā strādā ķermenis, kā strādā cilvēka emocijas, kā strādā cilvēka smadzenes, kā strādā cilvēka zemapziņa. Un saprotot tādus basic (pamatus), mēs varam izdarīt amazing - vienkārši nenormāli lielus lēcienus mēneša laikā.
Tāpēc, ka pats galvenais, manuprāt, ar ko Transformācijas kurss vai manas prakses atšķiras, ir tas, ka es nedodu tikai prāta barību. Zināšanas ir svarīgas. Kaut vai zināt, ka savu zemapziņu var mainīt, var mainīt savas programmas un ieradumus.
Es nezināju to. Kaut kādus 10 gadus atpakaļ man likās - es nolemts kaut kādai bezgalīgai cilpai, kas man ies līdz mūža galam, ar nelaimību, ar problēmām, ar čakariem.. Ka tā būs visu laiku. Un man bija tāda bezpalīdzības sajūta tajā..
Es domāju, kāda, tad vispār ir jēga dzīvot?
Līdz kamēr es uzdūros uz Hārvardas medicīnas skolas video, kur saka - “nu vispār, Tu vari šādā veidā pārslēgt savas neironu sinapses un tas ir veids, kā Tava zemapziņa mainās, jo Tava zemapziņa fiziski atrodas smadzenēs. Tie ir smadzeņu neironu signālu ceļi. Un es sapratu, kā to mainīt. Es sapratu, kā to transformēt! Oh My God! un mana dzīve sāka mainīties, tāpēc, ka es mainu savas programmas, savas pārliecības.
Es domāju, kāda, tad vispār ir jēga dzīvot?
Līdz kamēr es uzdūros uz Hārvardas medicīnas skolas video, kur saka - “nu vispār, Tu vari šādā veidā pārslēgt savas neironu sinapses un tas ir veids, kā Tava zemapziņa mainās, jo Tava zemapziņa fiziski atrodas smadzenēs. Tie ir smadzeņu neironu signālu ceļi. Un es sapratu, kā to mainīt. Es sapratu, kā to transformēt! Oh My God! un mana dzīve sāka mainīties, tāpēc, ka es mainu savas programmas, savas pārliecības.
Zināšanas par to jau ir daudz, bet zināšanas vienā brīdī nedod pilnu apgriezienu, tāpēc, kā jau es teicu, mums bieži vien ir jādīlo ar saspringumiem, spriedzi, stresu un emocionālajām traumām, kuras ir saglabātas ķermenī, šūnu līmenī, muskuļu atmiņā. Jo tā joprojām ir informācija, kura saturēs atmiņu - mammas kliedziens, tēva sitiens vai pedagoga kritika pie tāfeles, kur mums ķermenis ir sarāvies. Un, ja tas ir nepatīkams notikums, mūsu zemapziņa to izbloķē ārā tāpēc, ka viņa negrib to atcerēties, jo tas ir sāpīgi. Un, tad to iespiež dziļi zemapziņā, un tas tur paliek un visu laiku ģenerē rezultātus, kā, piemēram, “Nē, nē, nē - neriskē! Nē, nē, nē, neejam priekšā, neuzņemamies to!”, jo tad jau atkal kaut kad būs tas kritiens, pēriens.
Tā programma neapstājās, ja tā tiek apspiesta, tā turpinās. Tikai cilvēks par to nezina. Lūk, tāpēc ir somatiskās prakses jeb ķermeņa prakses, kuras manā gadījumā ir elpošana, specifiska kratīšanās, respektīvi - tādas darbības, kas trigerē un izceļ ārā šo apspiesto saspringumu, stresu un tās emocijas, kuras glabājas tajās smadzeņu daļās, kur mēs ar vārdiem, ar loģiku netiekam klāt. Mums vajag ķermeniskas prakses un tautā to sauc par somatiku. Un tāpēc es izmantoju šīs divas komponentes, kas ir, manuprāt, visefektīvākais, kas visīsākajā laikā dod maksimālus rezultātus.
Tā programma neapstājās, ja tā tiek apspiesta, tā turpinās. Tikai cilvēks par to nezina. Lūk, tāpēc ir somatiskās prakses jeb ķermeņa prakses, kuras manā gadījumā ir elpošana, specifiska kratīšanās, respektīvi - tādas darbības, kas trigerē un izceļ ārā šo apspiesto saspringumu, stresu un tās emocijas, kuras glabājas tajās smadzeņu daļās, kur mēs ar vārdiem, ar loģiku netiekam klāt. Mums vajag ķermeniskas prakses un tautā to sauc par somatiku. Un tāpēc es izmantoju šīs divas komponentes, kas ir, manuprāt, visefektīvākais, kas visīsākajā laikā dod maksimālus rezultātus.
Mēneša laikā cilvēki redz, viņi vienkārši saka - “Nu skaidrs!”. Un tad viņi parasti pēc Transformācijas kursa vienmēr, ja vēl nav, pievienojas Dzīves Virsotnes Mentorprogrammai, un tad mēs uz lēnas uguns.. gada laikā… cilvēks var pārmainīties līdz nepazīšanai.
Personīgi es pēc trijiem mēnešiem, kad izgāju pa dienesta vārtiem, neatcerējos, ka es vispār esmu dienējis. Es līdz tādam sevi “labā veidā izskaloju savas smadzenes”, jo manī bija tik daudz dogmu no militārā dienesta - trūkuma domāšana, nepienākas, dzīve ir cīņa, par visu ir jācīnās, bez cīņas, nav uzvaras - viss šis fufelis. Jo tā nav - tas ir tikai viedoklis, tā ir programma. Tu vari tā dzīvot, Tu vari tā izvēlēties. Jā, un, ja Tu tā ticēsi, Tev tā būs!
Personīgi es pēc trijiem mēnešiem, kad izgāju pa dienesta vārtiem, neatcerējos, ka es vispār esmu dienējis. Es līdz tādam sevi “labā veidā izskaloju savas smadzenes”, jo manī bija tik daudz dogmu no militārā dienesta - trūkuma domāšana, nepienākas, dzīve ir cīņa, par visu ir jācīnās, bez cīņas, nav uzvaras - viss šis fufelis. Jo tā nav - tas ir tikai viedoklis, tā ir programma. Tu vari tā dzīvot, Tu vari tā izvēlēties. Jā, un, ja Tu tā ticēsi, Tev tā būs!
Es pats sapratu, ka man tas nav izdevīgi, un es to mainīju. Tas, protams, prasa pacietību, pieaugušā pozīciju. Tas prasa atbildības uzņemšanos - “Jā, tas ir par mani! Jā, es tā domāju! Jā, man ir bail! Jā, es esmu apvainojies uz Tevi!”
“Bet ko tu tagad gribi darīt?
Es gribu justies viegli!
Kā tas apvainojums jūtas - spiež sirdī?
Nu spiež!
Gribi no viņa tikt vaļā?
Gribu!
Aiziet!”
Tajā brīdī vārti paveras un atveras iespēja. Un tad caur praksēm, caur procesiem mēs varam atbrīvot šo enerģiju un izlaist viņu ārā, transformēt un vietā ielikt prieku, iedot laimi. Jo, manuprāt, tas ir pats galvenais - laimes sajūta. Neatkarīgi no tā, cik ir daudz naudas, kāda ir veselība. Visvarīgākā ir laimes sajūta!
“Bet ko tu tagad gribi darīt?
Es gribu justies viegli!
Kā tas apvainojums jūtas - spiež sirdī?
Nu spiež!
Gribi no viņa tikt vaļā?
Gribu!
Aiziet!”
Tajā brīdī vārti paveras un atveras iespēja. Un tad caur praksēm, caur procesiem mēs varam atbrīvot šo enerģiju un izlaist viņu ārā, transformēt un vietā ielikt prieku, iedot laimi. Jo, manuprāt, tas ir pats galvenais - laimes sajūta. Neatkarīgi no tā, cik ir daudz naudas, kāda ir veselība. Visvarīgākā ir laimes sajūta!
Dzīves Virsotnes Mentorprogrammā ir pieejamas vairāki nodarbības, meditācijas un enerģijas elpošanas sesijas tieši par iekšējā bērna dziedināšanu, limitējošo programmu transformēšanu un arī par attiecību sakārtošanu ar vecākiem, kā arī vebinārs Nevardarbīgā komunikācija (pieejams Mentorprogrammā), kas iedos izpratni un rīkus, kā komunicēt nevardarbīgā veidā.
Un, protams - Transformācijas kurss, kurā vesela nedēļa veltīta šai tēmai, sākot no iekšējā bērna dziedināšanas, pagātnes notikumu rīfreimošanas, veselīga pieaugušā kvalitāšu apgūšanu, ieviešanu dzīvē un beidzot ar sava iekšējā spēka atvēršanu.
Un, protams - Transformācijas kurss, kurā vesela nedēļa veltīta šai tēmai, sākot no iekšējā bērna dziedināšanas, pagātnes notikumu rīfreimošanas, veselīga pieaugušā kvalitāšu apgūšanu, ieviešanu dzīvē un beidzot ar sava iekšējā spēka atvēršanu.
Uzzini vairāk šajā video:
Iedvesmā un spēkā,
Jānis Brūns
Jānis Brūns
*bottom block
Sasniedz savas virsotnes!
