Piemēram, es savulaik Latvijā nopirku mašīnu un, no malas skatoties, tā bija pilnīgi idiotiska situācija visos scenārijos. Tāda, ka es apzināti nevienam neko neteicu. Jo es zināju, ka, ja es pateikšu, tad atpakaļ būs - Ak mans Dievs, kādas šausmas, kādas muļķības! Es neteicu, jo zināju, ka apkārtējie cilvēki vienkārši mani nesapratīs. Tādēļ, ka viņi nedomā tajā līmenī, kā es uztveru realitāti. Es vienkārši pateicu - jā, ir tā!
Un beigu beigās visa tā situācija aizgāja kā pa diegu. Pēc tam es to mašīnu pārdevu un viss sanāca tā, kā vajadzēja. Un es to izbaudīju. Bet svarīgākais ir tas, ka man vajadzēja pieredzi, kā tas ir, kad es nopērku mašīnu no salona, pilnīgi jaunu. Tāpēc, ka es zinu, ka man atnāks vēl. Ka es atradīšu veidu, kā. Un es neklausījos nevienu cilvēku - ne par automašīnas marku, ne kā tur vai kādu cita loģiku vai vēl kaut ko.
Tici savam garam, Tev viss būs! Tas, kā mums veicas dzīvē, ir atkarīgs no tā, cik mēs esam gatavi iet jaunā līmenī, iet nezināmajā, rīkoties, izmantot akumulēto enerģijas potenciālu. Neaprunā, nestreso, neskrien, nebaidies, nevaino citus, nožēlojies un uzturi sevi visu laiku labā sajūtā.
Ja Tu visu laiku “padomāji un izdarīji”, tad Tev enerģija aiziesi kā spēks, lai dotos nākamajā ātrumā un līmenī, kur Tev viss ies bez problēmām. Līdzko Tu sāc raizēties, baidīties, stresot, neesi gatavs iet tālāk, Tu pieredzēsi tā saucamo kritumu. Piemēram, analoģija ar bobsleju. Jo tur braucot ir kaut kādi mirkļi, kur Tu nevari apstāties un raut rokas bremzi, piemēram, virāžas augšā. Tur Tev ir jābrauc līdz galam, jo ja Tu tur apstāsies, Tu nogāzīsies.