Bet šajā reizē mēs runāsim tieši, no kurienes tas dzimtā nāk. Mamma - tētis, vectēvs - vecāmāte, vecvectēvs - vecvecmāte. Tā kā tādā piramīdā.
Parunāsim par traumu paaudzēs. Ar to es domāju, ka trauma ir nobīde, kad cilvēks nav saskaņā ar savu garu, ar savu spēku, ar savām vērtībām. Viņš kaut kur ir zaudējis enerģiju, un līdz ar to ir atsinhronizēts pats no sevis. Un, ja cilvēks ir atsinhronizēts, tad viņš nav savā spēkā.
Par to zinātnē runā ļoti daudz. Īpaši 60. gados aktīvi sāka pētīt, kā dzimtas jeb ģeneracionārā trauma ietekmē cilvēku.
Piemēram, psihiatrs Vivians M. Rakoff (MD), sāka pētīt genocīda, holokausta upurus un viņu pēctečus. Un tas, ko viņš secināja ir, ka šiem pēctečiem arī ir līdzīgas programmas, līdzīgas reakcijas, post traumatiskais stresa sindroms, pat, ja viņi nav saskārušies ar genocīdu kā tādu.
Savukārt, Yael Danieli (PdH) šo traumu dēvēja par multidimensiālu traumu, ar to domājot, ka masīvas traumas, kā šīs, ietekmē cilvēkus un sabiedrību multidimensiālā līmenī. Tas nozīmē to, ka tas ietekmē ne tikai tā cilvēka reakcijas, kā piemēram, stresa tolerance (kas bija galvenā problēma, ko pētīja Rakoff - kā šie cilvēki tiek galā ar stresu. Jo paaugstināta stresa līmenis bija arī viņu bērniem, kaut arī viņi nav pieredzējuši pašu genocīdu). Tad Yael Danieli sāka pētīt tālāk - kā tas ietekmē attiecības, finanses, pārējās dzīves jomas.
Un zinātnieki atklāja, ka īstenībā mums sāk veidoties vesela ģenerācija ar kaut kādām programmām, vesels sabiedrības slānis, kas zināmā veidā ir traumatizēts, un tas ietekmē pilnīgi visas jomas.
Latvijas kontekstā – mēs esam pieredzējuši vecākus, kur daudzi no viņiem ir dzimuši kara laikā, pat izdzīvojuši karu. Kādam, iespējams, ir dzīvi vecvecāki, kas ir pārdzīvojuši vēl pat Pirmo pasaules karu, Otro pasaules karu un pieredzējuši diezgan lielu trūkumu. Vai arī piedzīvota vardarbība, agresija kādos nostūros, kur nav droši. Un tas tādā veidā ietekmē cilvēka izaugsmi. Un, protams, arī sociālie ieradumi – tradīcijas – mēs tā darām, jo pie mums taču tā vienmēr dara.