Jānis Brūns
Kā ģimenes paterni ietekmē cilvēka evolūciju?
Jeb kā mana ģimene (mamma, tētis, vecvecāki) ietekmē manu pārticību, finanses, realizāciju, attiecību kvalitāti, veselības stāvokli.

Cilvēka apziņas un zemapziņas pārliecību izzināšana un transformācija ir galvenais laucinš, ar ko arī es nodarbojos kopš 2016.gada.

Tas ir vissvarīgākais jautājums jebkura cilvēka izaugsmē. Īpaši pašā sākumā, kad sāk strādāt ar sevi. Viss pārējais ir jauki, bet pirmām kārtām cilvēkam ir jāstrādā ar to, kā sakārtot savu zemapziņu, savas zemapziņas programmas. Respektīvi, ezorēriskās un garīgās lietas mācīties ir labi un vērtīgi, bet vispirms ir jāsakārto sava bāze, jo tā ir visa pamatā, lai vēlme kļūt par garīgu personu neveido slēptu agresiju (jo garīgi cilvēki taču ir labi ;))!

Arvien vairāk un vairāk, strādājot ar cilvēkiem, es sapratu, ka nav tā, ka tikai mamma un tētis spēlē lomu tajā, kā mēs esam uzauguši. Principā pirmie septiņi gadi ir visjūtīgākie un visievainojamākie. Jo mūsu smadzenes tajā laikā attīstās alfa un teta viļņos. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka tajā vecumā cilvēka smadzenes ir ļoti receptīvas pret mācīšanos un jaunā apgūšanu, un tas notiek neanalizējot. Un ļoti aktīvi strādā spoguļu neironi, kas atbild par to, ka mēs nevis loģiski analizējam, kas notika ar mammu un tēti vai ko viņi darīja, bet - kā viņi jutās un kā viņi reaģēja un galvenais - kā uzvedās!
Mēs enerģētiski nokopējām viņu elektromagnētisko lauku ar visu saturošo informāciju. Tā visbiežāk ir arī problēma, kāpēc mēs nevaram loģiski izrakties cauri zemapziņas programmām. Tāpēc, ka tās programmas ir neloģiskas. Zemapziņa ir neloģiska, viņa nav racionāla un jābūt ļoti apzinātiem, lai spētu atpazīt, kas ir tās limitācijas un programmas, kuras mūs bloķē no lielākas labklājības, no lielākām finansēm un labākām attiecībām.
Tātad - sākotnēji ir mamma un tētis. Tu vari sev uzdot jautājumu - cik Tu esi viņiem piedevis skalā no 1 līdz 10. Ir jābūt tā, ka atbildot uz šo jautājumu Tu izjūti beznosacījuma mīlestību pret šo cilvēku. Ja tā tas nav - ir darbs, ko darīt. Kā saka - ir jābūt tīrai sajūtai. Nedrīkst būt nosodījums, aizvainojumi. Ja joprojām tas ir - tas izpaudīsies pēc tam gan pret partneri attiecībās, gan pašrealizācijā (piemēram, karjera).

Pēc tūkstošiem cilvēku, ar kuriem esmu strādājis, man nav šaubu - tas ir absolūti saistīts. Un tas ir zinātniski pierādāms. Ja vēlies apgūt pierādītu soli pa solim piedošanas procesu, tad Piedošanas algoritms ir pieejams šeit.
Un neviens neuzdod jautājumu - kāpēc es daru vispār to, ko es daru? No kurienes man ir tāda motivācija darīt? No kurienes man nāk šīs idejas, ka jādara tā, nevis savādāk?
Tātad - no kurienes rodas šīs programmas, ja skatāmies no dzimtas perspektīvas? Pirmkārt, tas ir saistīts ar tradīcijām. Tradīcijas, manā izpratnē, ir līdzcilvēku spiediens par mirušu cilvēku ieradumiem. Vai vari minēt kaut vienu tradīciju, kuru izgudrojis cilvēks, kurš šobrīd ir dzīvs? Iespējams, kāds varēs minēt kādu piemēru, bet vairumam tā nebūs. Ir tradīcijas, kuras ir skaistas un vairo mīlestību, bet ir tradīcijas, kuras ir "neaktuālas" un nepiemērotas mūsdienu laikmetam.

Kā tas stāsts par vistu un pannu.
Meita prasa mammai – kāpēc cepot cepeti vistai griež nost kājas?
Mamma atbild – nezinu, es tā visu laiku esmu darījusi, jāzvana omītei.
Meita zvana omītei – omamm, kāpēc Tu vistai griezi nost kājas, pirms liec cepešpannā?
- Es nezinu, mana mamma tā darīja. Uzzvani savai vecvecmāmiņai.
- Klausies, vecvecomamm, kā tur ir? Kāpēc gan omīte, gan mamma griež nost vistai kājas?
- Mūsu laikā vienkārši pannas nebija tik lielas, tāpēc mēs griezām kājas nost.
Apgūsti prasmes, lai transformētu savas limitējošās programmas spēkā un iedvesmā..

Enerģijas elpošanas sesija Piedošanas algoritms dod iespēju atlaist iesprūdušās pagātnes aizvainojumus pret sevi un citiem un transfomēt to mīlestībā.
Tad vēl ir spiediens par braukšanu ciemos - vai tad ciemos Tu nebrauksi? Tu nenāksi? Kā - Tu nedarīsi? Kā - Tu neteiksi?

Mēs pie tā esam pieraduši, jo tā ir ierasts un tā ir vieglāk. Mums pēc tam nav jārisina izaicinājumi, kas sekos, piemēram, norādījumi, nosodījums no vecākiem vai līdzcilvēkiem - nu kā tad tā?

Mums ir neērti pastāvēt par sevi un risināt iebildumus, kas nāk no citiem cilvēkiem. Tāpēc vieglāk ir piekāpties. Bet arī šī ir zemapziņas programma. Ko es ar to domāju? Ja tā tradīcija vairs nesaskan ar mūsu iekšējām vērtībām, ko mēs, kā pieauguši cilvēki saprotam (kā mums pasaule labāk darbojas), mēs ejam pret sevi.

Un kādu efektu tas atstāj ilgtermiņā?

Iedomājies - ja Tev būtu darbinieks un Tu viņam liec kaut ko izdarīt. Bet viņš to neizdara. Tu viņam atgādini vienreiz, otrreiz, trešoreiz.. Kāda pēc tam ir Tava attieksme pret viņu? Uz viņu nevar palauties! Pareizi? Šis cilvēks ir vieglprātīgs un viņam nevar uzticēties, es pats izdarīšu labāk.

Tieši tas pats strādā arī ar mūsu iekšējo stāvokli. Tieši tāpat mēs analizējam sevi. Ja mēs vienreiz, otrreiz, trešoreiz pārkāpjam savus principus, mēs nedarām lietas, kaut gan tas ir dziļi ir saskaņā ar mūsu iekšējo pasauli, mēs sākam neticēt sev.

Un tāpēc mums ir sērga ar nepašpārliecību. Tāpēc mums ir 21. gadsimta lielākā problēma – i'm not enough jeb es neesmu gana labs.

Es neesmu gana labs paaugstinājumam, neesmu gana labs jaunajam uzņēmumam, neesmu gana labs partnerim... Šis “neesmu gana labs” ir no tā, ka mēs ilgstoši esam sekojuši citu cilvēku kaut kādiem ieteikumiem un neesam dzirdējuši savus. Protams, te būtu jārunā arī, kas ir pašcieņa, sevis mīlestība, par atgriešanos savā spēkā un tam ir vieta būt, un tas bieži vien būs saistīts ar vecākiem.
Bet šajā reizē mēs runāsim tieši, no kurienes tas dzimtā nāk. Mamma - tētis, vectēvs - vecāmāte, vecvectēvs - vecvecmāte. Tā kā tādā piramīdā.

Parunāsim par traumu paaudzēs. Ar to es domāju, ka trauma ir nobīde, kad cilvēks nav saskaņā ar savu garu, ar savu spēku, ar savām vērtībām. Viņš kaut kur ir zaudējis enerģiju, un līdz ar to ir atsinhronizēts pats no sevis. Un, ja cilvēks ir atsinhronizēts, tad viņš nav savā spēkā.

Par to zinātnē runā ļoti daudz. Īpaši 60. gados aktīvi sāka pētīt, kā dzimtas jeb ģeneracionārā trauma ietekmē cilvēku.

Piemēram, psihiatrs Vivians M. Rakoff (MD), sāka pētīt genocīda, holokausta upurus un viņu pēctečus. Un tas, ko viņš secināja ir, ka šiem pēctečiem arī ir līdzīgas programmas, līdzīgas reakcijas, post traumatiskais stresa sindroms, pat, ja viņi nav saskārušies ar genocīdu kā tādu.

Savukārt, Yael Danieli (PdH) šo traumu dēvēja par multidimensiālu traumu, ar to domājot, ka masīvas traumas, kā šīs, ietekmē cilvēkus un sabiedrību multidimensiālā līmenī. Tas nozīmē to, ka tas ietekmē ne tikai tā cilvēka reakcijas, kā piemēram, stresa tolerance (kas bija galvenā problēma, ko pētīja Rakoff - kā šie cilvēki tiek galā ar stresu. Jo paaugstināta stresa līmenis bija arī viņu bērniem, kaut arī viņi nav pieredzējuši pašu genocīdu). Tad Yael Danieli sāka pētīt tālāk - kā tas ietekmē attiecības, finanses, pārējās dzīves jomas.

Un zinātnieki atklāja, ka īstenībā mums sāk veidoties vesela ģenerācija ar kaut kādām programmām, vesels sabiedrības slānis, kas zināmā veidā ir traumatizēts, un tas ietekmē pilnīgi visas jomas.

Latvijas kontekstā – mēs esam pieredzējuši vecākus, kur daudzi no viņiem ir dzimuši kara laikā, pat izdzīvojuši karu. Kādam, iespējams, ir dzīvi vecvecāki, kas ir pārdzīvojuši vēl pat Pirmo pasaules karu, Otro pasaules karu un pieredzējuši diezgan lielu trūkumu. Vai arī piedzīvota vardarbība, agresija kādos nostūros, kur nav droši. Un tas tādā veidā ietekmē cilvēka izaugsmi. Un, protams, arī sociālie ieradumi – tradīcijas – mēs tā darām, jo pie mums taču tā vienmēr dara.
Un zinātnieki atklāja, ka īstenībā mums sāk veidoties vesela ģenerācija ar kaut kādām programmām, vesels sabiedrības slānis, kas zināmā veidā ir traumatizēts, un tas ietekmē pilnīgi visas jomas.
Latvijas kontekstā – mēs esam pieredzējuši vecākus, kur daudzi no viņiem ir dzimuši kara laikā, pat izdzīvojuši karu. Kādam, iespējams, ir dzīvi vecvecāki, kas ir pārdzīvojuši vēl pat Pirmo pasaules karu, Otro pasaules karu un pieredzējuši diezgan lielu trūkumu. Vai arī piedzīvota vardarbība, agresija kādos nostūros, kur nav droši. Un tas tādā veidā ietekmē cilvēka izaugsmi. Un, protams, arī sociālie ieradumi – tradīcijas – mēs tā darām, jo pie mums taču tā vienmēr dara.
Vai, piemēram, Padomju Savienības valstis - kas tad ir tā saucamais Padomju Savienības mantojums: dalīja bagātajos un nabagos, visa pamatā bija minimālisma uzskati un pārliecība, ka galvenais ir dzīvot pa minimumu - mēs nodrošināsim ar darbu, ar minimālo atalgojumu un Tu būsi laimīgs.

Es esmu dzirdējis ļoti daudz padzīvojušu cilvēku sakām - Es labāk turpinātu dzīvot Padomju Savienībā, jo pat, ja tur tik daudz kaut kas nebija, bet vismaz bija darbs!
Cilvēks principā tika turēts tādā kā ieslodzījumā, un viņš vienkārši nemācēja un neprata realizēt sevi, jo tas bija tāds laikmets. Nevienam nevar pārmest. Un viņam vajadzēja “kačāt” sevi, vajadzēja “kačāt” savas iemaņas, strādāt ar savām enerģijām, bet, protams, tajā laikā par to neviens nerunāja, tajā laikā tas bija pat aizliegts. Bet tas ir par to - kāpēc Tu izvēlējies piedzimt tajā laikmetā.

Mēs visi esam nākuši no tā laika, kas patiesībā ir ļoti traumatizējošs, kurā mēs atradīsim visas tās programmas, kas balstās trūkuma domāšanā - ir tik, cik ir un vairāk nav tāpēc, ka vairāk nevarēja dabūt. Stāvēt garās rindās ar taloniem un beigās vēl nedabūt produktu, jo nepietika. Izsūtījumi. Tas viss ir ļoti ietekmējis to, kā latvietis skatās uz sevi.

Liels risks ir domāt, ka dzimtu neizvēlas. Bet tā nav! Ja mēs no dvēseles perspektīvas skatāmies, mēs rūpīgi izvēlamies dzimtu. Un dzimta ir tas, kurā mēs inkarnējamies pēc savas vibrācijas un pēc pieredzēm, kuras mēs kā dvēsele gribējām realizēt. Un no šīs perspektīvas mums īsti nav ko pārmest nevienam ģimenes, dzimtas loceklim - kāpēc piedzimām tādā valstī, tādā ģimenē vai tādā dzimtā? Viss ir precīzi atbilstoši vibrācijai, ko Tu kā dvēsele izvēlējies - atbilstoši tai mācībai, kas Tev šajā dzīvē jāsaprot.

Tajā pat laikā lielai daļai cilvēku ir pilnīgi vienalga, kurā ģimenē viņi piedzima. Īpaši tiem, kas ir jaunā laikmeta bērni, sākot no indigo uz augšu. Vienalga ir tādēļ, jo zinājām, ka 20 - 30 gadus būs sūdīgi, pēc tam (pēc dvēseles līgumiem) mums ir paredzēts, ka mūs atradīs vai mēs atradīsim mūsu skolotājus, kuri mūs atkačās un mēs paliksim normāli.

Tā kā tas ir tas ceļš, kādu mēs šeit uz Zemes visi ejam. Ja Tu esi šeit, Tu arī esi jau uz tā ceļa. Apsveicu!


Tu esi ceļā, lai atkal paliktu par normālu cilvēku ar tīru apziņu, kurš rīkojas no pārliecības, jūt sevī spēku, motivāciju, iedvesmu, mīlestību, iet pieredzēt savu dzīvi, tāpēc, ka es/Tu/mēs to izvēlamies, nevis tāpēc, ka ir pienākums to darīt.

Dzīves Virsotnes Mentorprogrammā ir pieejamas vairāki kursi, nodarbības, meditācijas un enerģijas elpošanas sesijas, lai transformētu savas limitācijas spēkā, piemēram - Deficīta domāšanas dzēšana, baiļu transformēšana spēkā, tāpat ir dažādi vebināri un meditācijas kā paplašināt savu apziņas stāvokli sev vēlamo risinājumu īstenošanai.

Dzīves Virsotnes Mentorprogrammas ietvaros ir pieejams arī īss ievadkurss Ievads Transformācijā, kurš sniedz izpratni par apziņas un zemapziņas darbības principiem un veidu, kā to programmēt.
Uzzini vairāk šajā video:
Iedvesmā un spēkā,
Jānis Brūns