Jānis Brūns
Atgriezties pie sevis: tumsas un aukstuma dziedinošais ceļš
Vai zināji, ka aukstums Tev var palīdzēt kļūt par labāku cilvēku, labāku brāli, māti, tēvu, sievu, produktīvāku, veselāku, spēcīgāku, izturīgāku? Mēs daudz par tādām lietām nedomājam. Pastāstīšu, ko es ar to domāju, no šādas perspektīvas.
Decembrī atgriezos no Norvēģijas ziemeļiem, no mana solo ceļojuma. Biju uz dienvidiem no Tromso, aiz polārā loka, kur saule, kamēr es tur biju, virs horizonta vispār neiznāca. Bija tikai gaiša pamale [piebilde - šāda parādība notiek no 29.novembra līdz 12. janvārim].
Kāpēc tieši Norvēģija aiz polārā loka? Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai apstādinātu savus kaut kādus prātā, emocijās un apziņā notiekošus procesus. Un otrkārt - man tur ļoti patīk, tieši šis reģions Norvēģijā. Pēdējo reizi tur biju 2008. gadā, īsi pirms došanās uz Afganistānu. Bijām tur nedēļu bruņoto spēku mācībās un braukājot apkārt pa šo apgabalu, biju fascinēts par skaistumu, kalniem, par mežiem un galvenokārt - par klusumu. Par klusumu, ko dod šī polārā nakts.
Ko patiesībā mentāli, garīgi dod polārā nakts? Norvēģijā, reģionā, kur biju, ir periods, kas ilgst apmēram 2 mēnešus - kad saule nespīd, pat vispār neiznāk ārā, ir tikai gaišs. Diennaktī ap 18 stundām ir tumšs un tikai kādas 6 stundas ir gaišs (rītos no desmitiem līdz pustrijiem, kad sāk krēslot). Pārsvarā visu pārējo laiku ir tumšs. Un tumsa vienmēr cilvēku “ved iekšā”. Arī latviešiem vienmēr ir bijis tā, ka garajos ziemas vakaros mēs nodarbojamies, ar ko? Ar sevis izzināšanu, ar iešanu sevī, ar mācīšanos un zināšanām.
Decembrī atgriezos no Norvēģijas ziemeļiem, no mana solo ceļojuma. Biju uz dienvidiem no Tromso, aiz polārā loka, kur saule, kamēr es tur biju, virs horizonta vispār neiznāca. Bija tikai gaiša pamale [piebilde - šāda parādība notiek no 29.novembra līdz 12. janvārim].
Kāpēc tieši Norvēģija aiz polārā loka? Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai apstādinātu savus kaut kādus prātā, emocijās un apziņā notiekošus procesus. Un otrkārt - man tur ļoti patīk, tieši šis reģions Norvēģijā. Pēdējo reizi tur biju 2008. gadā, īsi pirms došanās uz Afganistānu. Bijām tur nedēļu bruņoto spēku mācībās un braukājot apkārt pa šo apgabalu, biju fascinēts par skaistumu, kalniem, par mežiem un galvenokārt - par klusumu. Par klusumu, ko dod šī polārā nakts.
Ko patiesībā mentāli, garīgi dod polārā nakts? Norvēģijā, reģionā, kur biju, ir periods, kas ilgst apmēram 2 mēnešus - kad saule nespīd, pat vispār neiznāk ārā, ir tikai gaišs. Diennaktī ap 18 stundām ir tumšs un tikai kādas 6 stundas ir gaišs (rītos no desmitiem līdz pustrijiem, kad sāk krēslot). Pārsvarā visu pārējo laiku ir tumšs. Un tumsa vienmēr cilvēku “ved iekšā”. Arī latviešiem vienmēr ir bijis tā, ka garajos ziemas vakaros mēs nodarbojamies, ar ko? Ar sevis izzināšanu, ar iešanu sevī, ar mācīšanos un zināšanām.
Un tā ir - tad, kad ir tumšs, kad Tu pavadi laiku tumsā, visas Tavas maņas safokusējas uz iekšu un mēs kļūstam jutīgāki, manīgāki un apzinātāki par to, kas notiek mūsos iekšā. Tāpēc tumsa ir ļoti izdevīga tajos brīžos, kad vajag reflektēt, apzināt, dziļi domāt kādas domas, saprast tā līdz galam. Un, kombinējot to ar aukstumu - tā ir vēl viena tehnoloģija no dabas, kas mums var palīdzēt atrisināt kaut kādus jautājumus, saprast sevi un iziet jaunā līmenī.
Pastāstīšu par aukstumu. Ja mēs skatāmies dabā - ziemā viss dabā apstājas. Ziemā mēs nedzirdam dziedam putnus, maz sastopami ir dzīvnieki un tas pats ar augiem - tie ir zem sniega. Viss ir tā kā apstājies, viss ir sasalis, arī kokos visi šķidrumi.
Un tāpēc arī mūsu senči teica - ziemas laikā vairāk notiek iekšējais process, bet vasarā - vairāk ārējais. Protams, tas neattiecas tikai uz mūsdienu laiku, bet daudz kur vairāk, jo mēs maināmies.
Un tas ir zināms viedums, kas ir jāņem vērā, īpaši cilvēkiem, kuri nespēj pārvaldīt savu prātu, savas emocijas, jūtas nepiepildīti, nelaimīgi, ne līdz galam realizējušies, trūkst enerģijas, lai izietu nākamajā līmenī. Nepiedod kaut ko vai žēlojas. Liekas, ka dzīve un liktenis ir tāds. Bet tās visdrīzāk ir neproduktīvas pārliecības, uzskati, kas cilvēku tur vecajā. Un šim cilvēkam vajag kādu tehnoloģiju, lai viņš no šī vecā varētu iziet jaunajā.
Tātad - vecajam (kaut kam) vajag nomirt, apstāties, pabeigties un jāsākas kaut kam jaunam, jo pretējā gadījumā vecais turpinās un nekas jauns nevar rasties, ja mēs ar vecajiem instrumentiem, materiāliem, veco tehnoloģiju turpinām darīt pa vecam, vai ne?
Un tāpēc arī mūsu senči teica - ziemas laikā vairāk notiek iekšējais process, bet vasarā - vairāk ārējais. Protams, tas neattiecas tikai uz mūsdienu laiku, bet daudz kur vairāk, jo mēs maināmies.
Un tas ir zināms viedums, kas ir jāņem vērā, īpaši cilvēkiem, kuri nespēj pārvaldīt savu prātu, savas emocijas, jūtas nepiepildīti, nelaimīgi, ne līdz galam realizējušies, trūkst enerģijas, lai izietu nākamajā līmenī. Nepiedod kaut ko vai žēlojas. Liekas, ka dzīve un liktenis ir tāds. Bet tās visdrīzāk ir neproduktīvas pārliecības, uzskati, kas cilvēku tur vecajā. Un šim cilvēkam vajag kādu tehnoloģiju, lai viņš no šī vecā varētu iziet jaunajā.
Tātad - vecajam (kaut kam) vajag nomirt, apstāties, pabeigties un jāsākas kaut kam jaunam, jo pretējā gadījumā vecais turpinās un nekas jauns nevar rasties, ja mēs ar vecajiem instrumentiem, materiāliem, veco tehnoloģiju turpinām darīt pa vecam, vai ne?
Nu lūk, līdzīgi kā dabā - ja mēs sevi izpaužam aukstumam, tad arī mums tīri fizioloģiski viss siltums aizplūst un tiek savākts mūsu kodolā. Tāpēc salst rokas, kājas, jo organismā asins un viss tiek atvilkts atpakaļ, lai saglabātu siltumu pašā kodolā. Kodols ir kā pamatvērtība, kā iekšējais spēks, kā iekšējais centrs, uz ko fokusēties.
Un aukstumā dabiski mums viss fokuss aiziet uz iekšu, uz sevi, uz kodolu, un mēs varam izmantot šo laiku, lai burtiski sasaldētu savas vecās programmas, apstādinātu vecos procesus, uzskatus, pārliecības, emocijas, reakcijas, rīcības.
Tādā veidā mēs izpaužam sevi aukstumā, jo aukstumā mēs sākam stāties lēnām, mēs sākam palikt lēnīgāki, gausāki. Es runāju šeit par ilgstošu aukstumu, nevis par to, ka izskrien ārā pliks, iekrīt sniegā un ieskrien ātri atpakaļ.
Kad Tu esi ārā, piemēram, mežā vai kaut kur aizbrauc pastaigāt pa kādām takām, kur tas ir iespējams - vienkārši pastāvi, paesi, pajūti to auksto, salto gaisu, kad tu ieelpo. Un Tu pilnīgi sajūti, kad no aukstuma sāk čokuroties smadzenes.. Lūk, tas ir tas!
Mēs apstādinām procesus sevī un tas mums dod laiku paskatīties, pirmkārt, saprast, kas ir tas, kas apstājas, jo tad, kad tas “kaut kas” ātri griežas mūsu dzīvē, mēs bieži vien nespējam tam izsekot līdzi. Piekritīsi, ka mums ir kaut kādi notikumi dzīvē, kuri tik ātri notiek, ka liekas - tā dzīve, notikumi tā skrien, ka knapi spēj tikt līdzi. Un vai tajā ir baigais kaifs, bauda, piepildījums? Bet ir vajadzīgs līdzsvars. Tātad, pasēžot aukstumā, mēs varam sasaldēt savas programmas, vecās reakcijas, uzvedības, domformas, tā ir iespēja tās ieraudzīt un tad izņemt laukā apzināti, caur lēmumu.
Piemēram, saprast, ka es pakārtojos citiem cilvēkiem. Saprast, ka man ir bail rīkoties, jo man ir bail uzņemties atbildību, jo tad būs tā - kā es teikšu vai tā, kā es izdomāšu, tad tā arī notiks. Un, ja bērnībā apkārt ir bijuši daudz kritiķu un cilvēks vēl ir bērna pozīcijā, neuzņemas atbildību, tad viņš bieži vien arī nerīkosies.
Tādā veidā mēs izpaužam sevi aukstumā, jo aukstumā mēs sākam stāties lēnām, mēs sākam palikt lēnīgāki, gausāki. Es runāju šeit par ilgstošu aukstumu, nevis par to, ka izskrien ārā pliks, iekrīt sniegā un ieskrien ātri atpakaļ.
Kad Tu esi ārā, piemēram, mežā vai kaut kur aizbrauc pastaigāt pa kādām takām, kur tas ir iespējams - vienkārši pastāvi, paesi, pajūti to auksto, salto gaisu, kad tu ieelpo. Un Tu pilnīgi sajūti, kad no aukstuma sāk čokuroties smadzenes.. Lūk, tas ir tas!
Mēs apstādinām procesus sevī un tas mums dod laiku paskatīties, pirmkārt, saprast, kas ir tas, kas apstājas, jo tad, kad tas “kaut kas” ātri griežas mūsu dzīvē, mēs bieži vien nespējam tam izsekot līdzi. Piekritīsi, ka mums ir kaut kādi notikumi dzīvē, kuri tik ātri notiek, ka liekas - tā dzīve, notikumi tā skrien, ka knapi spēj tikt līdzi. Un vai tajā ir baigais kaifs, bauda, piepildījums? Bet ir vajadzīgs līdzsvars. Tātad, pasēžot aukstumā, mēs varam sasaldēt savas programmas, vecās reakcijas, uzvedības, domformas, tā ir iespēja tās ieraudzīt un tad izņemt laukā apzināti, caur lēmumu.
Piemēram, saprast, ka es pakārtojos citiem cilvēkiem. Saprast, ka man ir bail rīkoties, jo man ir bail uzņemties atbildību, jo tad būs tā - kā es teikšu vai tā, kā es izdomāšu, tad tā arī notiks. Un, ja bērnībā apkārt ir bijuši daudz kritiķu un cilvēks vēl ir bērna pozīcijā, neuzņemas atbildību, tad viņš bieži vien arī nerīkosies.
Tāpēc ir svarīgi saprast, ko es pamanu sevī, kur es neesmu piepildījis sevi līdz galam, kur es jūtu, ka man varbūt ir spēks daudz vairāk nekā man likās, bet es nerīkojos, jo uzvedos/domāju no kādām vecām pārliecībām, kuras ir no mammas, tēta, no sabiedrības. Jo draugiem, radiem ir negatīva pieredze un viņi man ir autoritātes (es neesmu savas dzīves galvenā autoritāte). Un tad, kad es šo saprotu, es ar to kaut ko varu darīt.
Lūk, un tad, kad cilvēks gan tumsā, gan aukstumā izsēž šo iekšējo procesu, ļoti dzidri un skaidri kļūst saprotams, kas ir tas, kā mēs rīkojamies, domājam un uzvedamies. Pie nosacījuma, ka esi viens - samazinot savu izpausmi, tai skaitā sociālajos tīklos. Tad arī Tu sajūti, kā tā milzīga garā nakts, tas tumsas periods, kas ir šeit - tas Tevi burtiski spiež un tur iekšā sevī.
Jā, un te, protams, ir tas jautājums - ko mēs ar to darām? Daudzi cilvēki nemaz negrib ieiet sevī. Un tas ir saprotams, var empatizēt arī to. Ja nav saprotams - ko ar to iesākt, ko darīt ar apspiestajām emocijām, negatīvajām pārliecībām, tad arī negribās tur iet iekšā, jo savas emocijas ir jāmāk pārveidot (rīfreimot).
Jā, un te, protams, ir tas jautājums - ko mēs ar to darām? Daudzi cilvēki nemaz negrib ieiet sevī. Un tas ir saprotams, var empatizēt arī to. Ja nav saprotams - ko ar to iesākt, ko darīt ar apspiestajām emocijām, negatīvajām pārliecībām, tad arī negribās tur iet iekšā, jo savas emocijas ir jāmāk pārveidot (rīfreimot).
Par to mums ir Treniņprogramma Miers - tā ir bezmaksas un pieejama ikvienam. Es iesaku šo programmu iet vairākkārt un nevis vienkārši iziet, bet praktizēt. Jo tas jau nav par to - O! Es izgāju kursu, semināru! Forši!
Drīzāk tas ir par to vai Tu izproti un pielieto tās prasmes, kas tur tiek iedotas. Nu lūk, un tad, kad mēs apgūstam nepieciešamās prasmes, tad mums ir lielāka drosme iet iekšā savos procesos un tos risināt.
Mentorprogrammas ietvaros ir kursi “Ievads Transformācijā” un “Prāta pārvaldīšana”, kur es runāju par to, kā identificēt un mentāli pārprogrammēt savas limitētās domāšanas programmas, izmantojot neiroplasticitātes principus. Tā ir zinātne, tas ir skaidrs un saprotams, un tas ir diezgan vienkārši izdarāms - tad, kad mēs zinām, ka var mainīt emocijas un pārliecības - viss, kas ir jādara, ir jāizpauž sevi, lai šīs pārliecības dabīgi tiek izspiestas uz āru, un tad tās var nomainīt (transformēt).
Prātā nāk salīdzinājums ar tārpiem - ja zemē iekšā ieliek elektrodus un iedod strāvu, tad tārpi izlien laukā. Mums cilvēkiem ir tieši tāpat - ja mums iedod kaut kādu ārēju stimulu, piemēram, vairāk naudu vai labākas attiecības, vai kāds cilvēks pret mums labāk izturas, darbā labāki nosacījumi - tas iedos jaunu enerģiju, kas cilvēkam izspiedīs ārā kaut ko, kas viņam ir iekšā. Vai, piemēram, cilvēks noskatās kādu podkāstu vai video, un tur dzird kaut ko, kas viņu notrigerē - tātad, šī informācija, ja tā trigerē, tas nozīmē, ka kaut kādu informāciju tārps izspieda ārā.
Un ja cilvēks klausās vibracionāli augstas izaugsmes informāciju, tad dabiski būs tā, ka viņam iekšā kaut kas notiks - vai nu pastiprināsies viņa pozitīvās programmas, nostiprināsies jau esošais pozitīvais vai arī izspiedīs ārā viņa neapmierinātību pašam pret sevi.
Tas ir tas, ko es novēroju arī sociālajos tīklos, kur cilvēki komentē manus ierakstus. Cilvēks meklē iemeslus un izreaģē no savas vecās perspektīvas, no tā, kas viņam ir pazīstams - mēģinot aizstāvēt vecās pārliecības. Jo jaunā informācija izspiež ārā viņa neapmierinātību ar to, kur viņš ir, un, protams, dod iespēju nomainīt to. Bet viņam ir slēpta atkarība, ieguvums sēdēt vecajā, jo tas cilvēks nav gatavs iziet no tā vecā laukā. Viņam jau nekas nemainīsies, viņš atradīs iemeslus, kāpēc nedarīt, kāpēc attaisnoties, kāpēc ar viņu tas nevar notikt..
Lūk, tāpēc mums ir svarīgi zināt to, ka mēs varam pilnīgi šo te visu nomainīt, transformēt un tā ir mūsu atbildība, tas ir viens no mūsu dzīves uzdevumiem - iemācīties, saprast, kā tas strādā - pārvaldīt sevi, nevis sēdēt upurī, vainot apstākļus, citus cilvēkus, valdību, notikumus. Ir cilvēki, kuri gājuši tālāk un saka: “Ko Tu te vaino visu!” - bet tāpat sēž ciešanās, upurī, neapmierinātības sajūtā. Bet arī to var mainīt.
Mēs vienkārši neesam mācīti tā dzīvot, domāt, un mums ir jāizveido šīs jaunās pārliecības caur to, ka mēs iegūstam jaunu informāciju, ka tas ir iespējams. Un skatāmies cilvēkus, kuri to jau ir izdarījuši.
Pavadot laiku aukstumā, mēs varam burtiski sasaldēt savu veco agregātstāvokli, veco kasti, vecās programmas, reakcijas un emocijas, bet mums ir jāgrib (ar gribasspēku), jāizpauž sevi.
Un ja cilvēks klausās vibracionāli augstas izaugsmes informāciju, tad dabiski būs tā, ka viņam iekšā kaut kas notiks - vai nu pastiprināsies viņa pozitīvās programmas, nostiprināsies jau esošais pozitīvais vai arī izspiedīs ārā viņa neapmierinātību pašam pret sevi.
Tas ir tas, ko es novēroju arī sociālajos tīklos, kur cilvēki komentē manus ierakstus. Cilvēks meklē iemeslus un izreaģē no savas vecās perspektīvas, no tā, kas viņam ir pazīstams - mēģinot aizstāvēt vecās pārliecības. Jo jaunā informācija izspiež ārā viņa neapmierinātību ar to, kur viņš ir, un, protams, dod iespēju nomainīt to. Bet viņam ir slēpta atkarība, ieguvums sēdēt vecajā, jo tas cilvēks nav gatavs iziet no tā vecā laukā. Viņam jau nekas nemainīsies, viņš atradīs iemeslus, kāpēc nedarīt, kāpēc attaisnoties, kāpēc ar viņu tas nevar notikt..
Lūk, tāpēc mums ir svarīgi zināt to, ka mēs varam pilnīgi šo te visu nomainīt, transformēt un tā ir mūsu atbildība, tas ir viens no mūsu dzīves uzdevumiem - iemācīties, saprast, kā tas strādā - pārvaldīt sevi, nevis sēdēt upurī, vainot apstākļus, citus cilvēkus, valdību, notikumus. Ir cilvēki, kuri gājuši tālāk un saka: “Ko Tu te vaino visu!” - bet tāpat sēž ciešanās, upurī, neapmierinātības sajūtā. Bet arī to var mainīt.
Mēs vienkārši neesam mācīti tā dzīvot, domāt, un mums ir jāizveido šīs jaunās pārliecības caur to, ka mēs iegūstam jaunu informāciju, ka tas ir iespējams. Un skatāmies cilvēkus, kuri to jau ir izdarījuši.
Pavadot laiku aukstumā, mēs varam burtiski sasaldēt savu veco agregātstāvokli, veco kasti, vecās programmas, reakcijas un emocijas, bet mums ir jāgrib (ar gribasspēku), jāizpauž sevi.
Šis viennozīmīgi ir ļoti dziedniecisks process, tāpēc es novēlu katram no mums laiku pa laikam pavadīt klusumā, mierā, tumsā, aukstumā. Caur šo mēs vienmēr kaut ko notransformēsim, vienmēr kaut ko atklāsim, kaut kas nomainīsies. Ļaut, lai tas vecais, tas, kas nekalpo speciāli kļūst skaļāks. Jo klusāki mēs paliksim, jo skaļāks tas kļūs. Bet tas ir labi - ne vienmēr tas būs patīkami, bet tas izcels ārā visu veco.
Tad, kad mēs izsēžam to iekšējo stāvokli, nereaģējot, neizdarot secinājumus, nenosodot sevi vai citus - tas ir tas brīdis, kur Tu sajutīsi, ka iestājas klusums. Jā, tā reakcija vai emocija, vai doma, vai atmiņa - re, kur viņa ir! - bet viņa ir nedzīva un tur nekas nenotiek, viņa tur vienkārši ir Tev priekšā.
Nav jēgas teikt - ja man būtu šīs zināšanas pirms 10 vai 20 gadiem… Nu nē, tas nebūtu! Mums vienkārši nebija variantu, tas nebija iespējams tāpēc, ka Tu esi gatavs tad, kad Tu esi gatavs, mēs esam gatavi tad, kad mēs esam gatavi. Un tad, kad mēs esam gatavi, tad mēs saņemam informāciju.
Vienkārši izsēdi viņu un ļauj viņai pabeigties. Un tad, kad viņa pabeigsies, Tu jutīsi, Tev dabiski nāks jauns lēmums, jauna pārliecība - kā es tagad gribētu labāk, kā es nākamreiz darītu savādāk. Jaunais vienmēr atnāks pats no sevis, ja vien mēs pilnībā palaižam veco un nebūvējam jaunu māju uz veciem pamatiem.
Izbaudiet tumsu. Izbaudiet aukstumu.
Nav jēgas teikt - ja man būtu šīs zināšanas pirms 10 vai 20 gadiem… Nu nē, tas nebūtu! Mums vienkārši nebija variantu, tas nebija iespējams tāpēc, ka Tu esi gatavs tad, kad Tu esi gatavs, mēs esam gatavi tad, kad mēs esam gatavi. Un tad, kad mēs esam gatavi, tad mēs saņemam informāciju.
Vienkārši izsēdi viņu un ļauj viņai pabeigties. Un tad, kad viņa pabeigsies, Tu jutīsi, Tev dabiski nāks jauns lēmums, jauna pārliecība - kā es tagad gribētu labāk, kā es nākamreiz darītu savādāk. Jaunais vienmēr atnāks pats no sevis, ja vien mēs pilnībā palaižam veco un nebūvējam jaunu māju uz veciem pamatiem.
Izbaudiet tumsu. Izbaudiet aukstumu.
Uzzini vairāk šajā video:
Iedvesmā un spēkā,
Jānis Brūns
Jānis Brūns
*bottom block
Sasniedz savas virsotnes!
